Tā kā šī operācija solījās izvērsties plašāka nekā jebkad agrāk, es ierosināju ņemt Sofiju līdzi, ja vien viņa vēlēsies braukt. Sofijai nenācās to teikt divreiz. Mēs nolēmām vērsties pie dažādiem rūpniekiem un lūgt viņu atbalstu - ne finansiālu, bet materiālu, solot nodrošināt publicitāti apmaiņā pret viņu ikdienas vajadzībām nepieciešamo ražojumu izmantošanu. Tika uzrakstīta pamata vēstule, un, par spīti Sofijas tieksmei atsaukties uz Džeralda Darela daudzajām tuberkulozes lēkmēm un pārliecināt vēstules saņēmēju, ka viens no ceļojuma galvenajiem mērķiem ir savākt materiālu jaunai žūpošanai, [30] atsaucība bija milzīga.
Britu dzelzceļa izsūtāmais un pastnieks beidzās vai nost, piegādājot milzīgos sūtījumus, toties mums nekad neapnika tos izsaiņot un sajūsmināties par atsūtīto preču daudzveidību. Sūtījumos varēja atrast itin visu - plastmasas bļodas un spaiņus, galdniecības darbarīkus, zāles dzīvniekiem un mums pašiem, elegantus neilona kreklus un zeķes, zābakus, saliekamās gultas, tējas maisiņus, tīklus, saliekamo laivu, elektrības ģeneratoru - patiesību sakot, mums bija pietiekami daudz mantu, lai apgādātu nelielu armiju. Pārējiem mājas iemītniekiem pagalam apnika tas, ka ieejas durvis pastāvīgi aizsprostoja kāda pēcpuse, kuras īpašnieks bija noliecies pār atvērtu kasti, vai tas, ka visur mētājās auklu gali, un nabaga Margareta nespēja vien nomierināt aizkaitinātos īrniekus. Kad viss beidzot bija sasaiņots, vajadzēja divas lielas kravas mašīnas, lai to nogādātu uz banānu kuģi, kas gaidīja Sauthemptonā.
Ap to laiku mūsu kompānijai bija pievienojies vēl viens cilvēks. Sākumā mēs bijām nolēmuši pieņemt tikai vienu no daudzajiem palīdzības piedāvājumiem, kurus izteica topošie dzīvnieku vācēji. Šo konkrēto jauno cilvēku mēs izvēlējāmies tāpēc, ka viņam ļoti patika rāpuļi, un Kamerūna bija teicama vieta īpaši dīvainu sugu pārstāvju meklēšanai. Tā kā tuvojās Ziemassvētki, Sofija bija lūgusi atļauju pievienoties mums vēlāk, jo vēlējās svētkus pavadīt kopā ar ģimeni, un kuģis, ja neskaita kapteini un komandu, piederēja mums trijiem vien. Pats ceļojums bija brīnišķīgs - gluži kā ceļojot ar personīgo jahtu.
Āfrika kā kontinents man nekad nebija likusies saistoša, katrā ziņā nejutu tādu "aicinājumu" kā Livingstons, taču desmit dienas vēlāk es stāvēju piestātnē Britu Kamerūnas galvenajā pilsētā Viktorijā un vēroju, kā mūsu bagāžu no lihtera iekrauj kravas mašīnās vai inammy wagons, kā tos dēvē Rietumāfrikā. Mūsu ceļojumam uz Bafutu vajadzēja noritēt divos posmos, īsu brīdi apstājoties Mamfē, kur Krosas upes krastos reiz bija atradusies Džerija apmetne. Mums gadījās parastā neplānotā saķeršanās ar vietējo muitu, kura kaut kādu sev vien zināmu iemeslu dēļ grasījās konfiscēt mūsu alumīnija Dexion krātiņu (tas atgādināja milzīgu rotaļu konstruktora komplektu), kuru ražotājfirma bija tik dāsni piegādājusi. Mēs sacēlām tādu brēku, ka beigu beigās muitnieki piekrita krātiņu atdot. Par to savukārt ārkārtīgi pārskaitās muitas priekšnieks, kurš atsaucās uz vārdu Pains Ko- fins. [31] ierodoties mamfē, mums atkal iznāca nesaprašanās ar muitu - šoreiz pārkāpums tika nosaukts par "nelegālu revolveru turēšanu īpašumā", jo ierocis Rietumāfrikā ir nelegāls priekšmets, ja vien īpašniekam nav paša Nigērijas gubernatora izdotas speciālas atļaujas. Muitniekiem par sarūgtinājumu, mums šāda atļauja bija.
Ceļojums cauri valstij bija gauži vienmuļš, ja neņem vērā sarkano putekļu mākoņus un grambainos ceļus, kas likās nenovēršama Lielbritānijas pakļautībā esošās Āfrikas ainavas sastāvdaļa. Mani vienmēr pārsteidzis, ka francūži un beļģi varēja atļauties izbūvēt savās kontrolētajās teritorijās pieklājīgus lielceļus, savukārt augstākais, uz ko bija spējīgi britu impērijas būvētāji, bija nožēlojami, šauri šķembu celiņi lielāko pilsētu nomalēs. Tomēr tas viss piederas ceļojuma priekiem, jo nekas tik ļoti nemudina palikt uz vietas kā iztricināta mugura un sāpoša galva.
Mūsu pirmā pietura bija mazā ciematā Bekebē, kur Džerijs tika apmeties savu iepriekšējo ceļojumu laikā; pie mums skrie- šiem metās Bens - viņa kādreizējais dzīvnieku kopējs, vaicāja pēc darba un pasniedza pirmo "zvēru" - melnkājainā man- gusta mazuli, kuru Džerijs pēc tam, kad bijām dzīvnieciņu nosaukuši par Tikiju, iegrūda sev aiz krekla, jo nevienu būri nevarēja sadabūt. Pārliecinājušies, ka Bens droši iekārtojies kravas kastē kopā ar citiem puišiem (ar Džerija kādreizējā sulaiņa Piusa palīdzību mēs Viktorijā bijām nokomplektējuši veselu palīgu brigādi), mēs atkal devāmies ceļā un visbeidzot ap deviņiem vakarā ieradāmies Mamfē - United Africa Company vadītāja mājā. Mēs gaidījām mašīnās, kamēr Džerijs nozuda ļoti elegantajā, modernajā bungalo. Drīz viņš atkal parādījās kopā ar vadītāju - Džonu Hendersonu. Hendersons bija apburošs, uzjautrinošs namatēvs, un sešās nedēļās, kuru laikā mēs un mūsu "sasodītie zvēri", kā viņš tos dēvēja, apsēdām viņa māju, nekas ne viņam pašam, ne viņa komandai nelikās neizpildāms. Viņš godīgi atzinās, ka neieredz mūsu dzīvniekus, tomēr mēs paši viņam patīkot, tāpēc visu citu varot paciest.
Mamfe bija ļoti mazs ciematiņš pašos Krosas upes krastos, un, kaut gan uz īsu brīdi tajā paciemoties bija jauki, es tajā neko mīlamu nesaskatīju. Klimats bija atbaidošs - gan dienu, gan nakti karsts un mitrs. Rezultātā gan man, gan Sofijai no sviedriem radās izsitumi, kaut arī mēs regulāri mazgājāmies un zie- dāmies ar visdažādākiem patentētajiem līdzekļiem, kas solīja mūs pasargāt no šīm kaitinošajām likstām. Kopienā dzīvoja vēl kādi desmit eiropieši, visi draudzīgi un izpalīdzīgi, un viņi solījās izplatīt plašā apkārtnē ziņu, ka esam plānprātīgi baltie, kas vēlas pirkt zvērus. Palēnām veranda apkārt Džona mājai sāka atgādināt dzīvnieku tirgotavu.