- Ziniet, kad ieraugu verandā visus tos sasodītos zvērus, es bieži nodomāju, ka esmu nonācis pie nepareizas mājas, - Džons vārgi ieminējās, - šovakar es gandrīz aizbraucu garām.
- Paklau, Džon, - Džerijs noraizējies teica, - ja jums viņi tiešām tik ļoti nepatīk, mēs pārcelsimies uz citu vietu.
- Nerunājiet muļķības, veco zēn, es tikai jokoju. Es priecājos gan par jums, gan zvēriem.
Darels vēlējās atjaunot pazīšanos ar medniekiem, tāpēc mēs sagatavojāmies izbaudīt soļošanu cauri tropu mežiem uz attālo ciematu, kur mednieki dzīvoja. Rītausmā mēs grebtās kanoe laivās pārcēlāmies pāri upei, paņēmuši līdzi mugursomas ar sviestmaizēm un termosus ar aukstu ūdeni. Otrā krastā, iegājuši mežā, mēs mundri soļojām cits aiz cita pa skaidri iemītu taku. Jau pirmajā brīdī mani pārsteidza meža klusums un pēc tam arī nomācošais karstums. Lāgiem dzirdējām putnu un zvēru saceltos trokšņus, taču nevienu no tiem neredzējām. Te nu bija negantais tropu mežs, kurā mudž mežonīgi zvēri un nāvējoši indīgas čūskas.
Pēc apmēram divu stundu ilga, nogurdinoša gājiena mēs iz- nācām meža klajumā, kur satikām divus izkāmējušus, pavecus vietējos, atspiedušos uz gariem spieķiem.
- Iseeya, Bo, - Džerijs pasveicināja.
- Esi sveicināts, masa, - viņi vienā balsi atbildēja, tad izplūda lauzītā angļu vārdu straumē, kuru es pilnīgi nesapratu, toties Džerijs, kā likās, spēja tai izsekot. Visbeidzot viņš iedeva abiem cigaretes un pamāja ardievas.
- Ko tas viss nozīmēja? - es vaicāju.
- Ak, neko, vienkārši sasveicinājāmies, - Darels atteica, un mēs turpinājām soļot.
Ap dienas vidu nonācām Ešobi ciematā, kura iemītnieki pa džungļu telegrāfu laikam jau tikuši brīdināti par mūsu ierašanos, jo visi bija sapulcējušies galvenajā "ielā" mūs apsveikt. Bija skaidri redzams, ka viņi priecājās atkal satikt Džeriju. Visi plati smaidīja, sita knipjus un skandēja "sveicināti, sveicināti", un mums visiem pasniedza lielus, tikko novāktus kokosriekstus; ticiet man, pēc vairāku stundu ilga ceļojuma pa karstu Āfrikas mežu nekas tik ļoti neatsvaidzina kā kokosriekstu piens. Tika sadabūti divi ārkārtīgi sagrabējuši krēsli, lai mums būtu kur apsēsties; piepūlē sakarsusi un nosvīdusi, es ar pateicību atslīgu sēdeklī un pārlaidu vērīgu skatienu ciematam. Salīdzinājumā ar citiem ciematiem, kuriem bijām soļojuši garām, šis likās netīrs un nekopts, bērni izskatījās nožēlojami un izbadējušies. Es nodomāju, ka tas nekādā ziņā nevar būt tas ciemats, kurā Džerijs savulaik dzīvojis un par kuru ar tādu prieku stāstīja, tomēr bija gan, jo Darels ņēmās man visu izrādīt un parādīja seno nometnes vietu. Kopš Džerija iepriekšējās vizītes Kamerūnā bija pagājuši astoņi gadi, un viss stipri mainījies, vismaz politiskajā ziņā. Tagad vairs nebija nekas neparasts, ja atklājās, ka kopienas inteliģentākie locekļi vienlaikus ir vietējie politiskie spīdekļi, un tā bija noticis arī ar vecajiem medniekiem, kuri tika palīdzējuši Džerijam viņa pirmās vizītes laikā. Viņi apsēdās zemē mums apkārt un uzmanīgi klausījās, kamēr Džerijs visus uzrunāja un pastāstīja par plānu atgriezties šeit un uzkavēties vairākas dienas. Viņš īpaši karsti vēlējās noķert vārnu dzimtas putnu, ko sauc Picathartes, tomēr bažījās, ka šis nav īstais gadalaiks, lai tiktu pie jaunajiem putniem, kurus vieglāk piejaucēt. Taču Eliass viņu iedrošināja:
- Jā, masa, reizēm šis putns ienākt iekš māja. Es iet pameklēt.
Tika norunāts, ka Džerijs nākamajā nedēļā te atgriezīsies, bet mēs ar Sofiju paliksim Mamfē, lai aprūpētu kolekciju.
Uzturoties Mamfē, mēs tikām pie diviem radījumiem, kuri kļuva man īpaši mīļi: viens bija bušbēbijs, kas izrādījās ļoti retas sugas un kuru es nosaucu par Bolaci vai Boli, otrs - tikpat retas sugas vāverēns, ko sīkā auguma dēļ nosaucu par Mazo. Tā kā abi bija mazuļi, man nācās viņus aprūpēt. Vērojot, kā mēs ar Sofiju dūdojam ap mazajiem mīlulīšiem, Džerijam vienmēr metās nelabi, bet mēs viņu ignorējām.
Bole un Mazā diktēja mūsu dzīves stilu - pareizāk sakot, Mazā diktēja manējo. Viņa bija mīļa mazulīte, joprojām akla un bezpalīdzīga, tāpēc viņai bija nepieciešams tik daudz siltuma un gādības, cik vien es spēju sagādāt. Vissvarīgākais bija iekārtot piemērotu midzinu, kas būtu pietiekami liela, lai tajā ievietotu karsta ūdens pudeli.
Galu galā es sameklēju mazu, četrstūrainu skārda biskvītu kārbu, kurā ieguldīju ar vilnas sedziņu pārsegtu karstā ūdens pudeli un tad visu kārbu izpopēju ar vati. Šajā midziņā es ieguldīju Mazo. Iznāca tāds kā pārnēsājams šūpulītis, un es to ņēmu līdzi itin visur, jo Mazo, kā jau visus zīdaiņus, vajadzēja barot bieži un regulāri, un viņa arī stipri noskaitās, ja to atstāju vienu. Sākumā viņas barība bija sausā piena maisījums ar glikozi un vitamīniem, ko vajadzēja iejaukt siltā ūdenī un iebarot vā- verītei ar acu pilienu pipetes palīdzību. Viņa nekad nekādas problēmas nesagādāja un drīz vien iemācījās cieši satvert pipeti priekšķepiņās, es tostarp iemanījos kontrolēt barības plūsmu un starp porcijām nogaidīt zīdaiņa atraugu. Drīz vien Mazā izauga par ļoti glītu vāveri ar oranžu galvu, glītām austiņām ar melnu apmali, rūsganu ķermeni sūnu zaļā nokrāsā un baltu plankumu rindu gar abiem sāniem; tomēr visskaistākā bija aste - gara un bieza, virspusē zaļa, apakšpusē koši oranža. Mazā to mēdza turēt ritulī pāri mugurai tā, ka galiņš nokarājās pāri purniņam. No tā mirkļa, kad Mazā atvēra actiņas, viņa bija pilnīgi rāma, un es varēju darīt ar viņu visu, kas ienāca prātā. Mazajai patika, ja viņu kutināja, - tad viņa iegrima tādā kā transā. Vienmēr domāju, ka pieaugot izpaudīsies viņas inteliģence - Darels gan par šo domu nicīgi vīpsnāja. Tad kādu rītu, neilgi pēc tam, kad vāverītei bija atvērušās actiņas, mēs bijām īpaši aizņemti, un es aizmirsu Mazo pabarot; drīz man tika skarbi atgādināts par viņas eksistenci. Pārnēsājamais šūpulītis bija atstāts līdzās manai gultai, bet Mazā bija pamanījusies no tā izrāpties un atrast durvis, un galu galā parādījās milzīgās dzīvojamās istabas ieejā. Mežonīgi čakstinādama, vāverīte skrie- šiem metās pie manis, uzrāpās man uz pleca, joprojām nikni rādamās par izlaisto ēdienreizi. Viņa bija pagalam sašutusi un negrasījās gaidīt, līdz pasniegšu pipeti, bet gan nolēca uz barības sagatavošanas galda un mēģināja ierāpties tasē. Visbeidzot man izdevās viņu nomierināt, taču kopš tās dienas Mazā katru rītu pamodināja mani, ielēkdama gultā un čakstinādama man ausī, līdz viņu pabaroju; pēc tam viņa ar milzu interesi izpētīja mūsu abu gultas.