Выбрать главу

- Vai zini, Džekij, tev jāliek Mazā piemērotā būrī, ja nevē­lies viņu pazaudēt.

Zināju, ka Džerijs uztraucas par Mazās drošību, taču zināju ari to, ka viņam ir stingri iebildumi pret vāveres rosīšanos gultā un viņa kāju pirkstu skrubināšanu.* Es negribīgi pieļāvu, ka Mazo ievieto būrī, kas tika darināts tieši viņai, - pie griestiem atradās guļamkaste un pašā būrī daudzi interesanti satrupējuša koka gabali, ko vāverītei izpētīt. Tikusi pie savas mājas, Mazā nodevās migas veidošanai tik maniakālā aizrautībā, kādu ne­kad vēlāk netiku novērojusi nevienai vāverei. Kā drošāko un iespējami higiēniskāko materiālu mēs likām viņas guļamkastē papīra salvetes, taču Mazajai mans veidojums nepavisam ne­patika. Viņa stundām ilgi rāva visu no kastes ārā, plosīja salve­tes mazos gabaliņos, plakšķināja ar ķepiņām, stūķēja veselām kaudzēm mutē un tad metās atpakaļ uz guļamkasti, kur ņēmās skaļi trokšņot un dldīties. Vēlāk es pavēru durtiņas un ielūkojos guļamkastē, kur no saplosītu salvešu murskuļa manī vērās spožu actiņu pāris; taču drīz vien vāvere par mani aiz­mirsa un turpināja drudžaino midzeņa darināšanu, atstādama sev tikai tik daudz vietas, lai varētu tajā iespraukties. Tikusi iekšā, Mazā aizvilka kādu salvetes gabalu priekšā ieejai un tādā veidā pilnībā noslēdzās no ārpasaules trokšņiem un caurvē­jiem. Mani šis process nebeidza valdzināt, un visu to laiku, ka­mēr vāvere dzīvoja pie mums, es stundām ilgi vēroju viņas rosī­šanos.

Bole bija pilnīgi cita veida personība, ļoti neatkarīga. Ierašanās brīdī viņa jau bija pāraugusi zīdīšanas vecumu, tātad barojamā pudelīte nebija vajadzīga, toties viņa ļoti labprāt tiesāja nost itin visu, ko tai piedāvājām. Viņas mīļākā barība bija kukaiņi. Kādu vakaru viņa gandrīz noslīka lidojošo skudru mākonī, kas pēkšņi uzradās un pārpludināja būrus un māju. Mūsu dzīvnieku ko­pēji itin visur izlika traukus ar ūdeni, kuros uztvert krītošos kukaiņus, un pēc tam mums vairākas dienas bija papilnam krājumu dzīvnieku barošanai. Skudru vākšanas drudža laikā es izdzirdēju Boles būrī negantu kņadu. Ielūkojusies tajā, es ieraudzīju bušbēbiju lidojošo skudru ielenkumā; viņas acis vai sprāga ārā no pieres, mute līdz malām piestūķēta ar skudrām un abas saujas arī pilnas, tomēr viņa joprojām šaudījās pa būri, cenzdamās saķert vēl un vēl, kaut arī pašai nebija ne jausmas, kur guvumu likt. Arī Bolei patika, ja ar viņu rotaļājās, - viņa lē­kāja pa būri, kamēr es pūlējos viņu notvert, tad uzklupa manai rokai, viegli ieķēra ar zobiem un atkal turpināja lēkāšanu. Rei­zēm viņa kļuva pavisam paļāvīga un pacēla vienu priekšķepu, lai es viņai pakutinātu padusi; tomēr par visu vairāk viņai patika gulēt uz muguras un ļauties vēderiņa kutināšanai, vien­laikus gaužām neticamā kārtā izliekoties, it kā censtos ieskā­šanu apturēt.

Mēs uzkavējāmies Mamfē daudz ilgāk nekā sākotnēji plā­nots, jo dzīvnieki nāca straumēm vien, tomēr bijām spiesti izvākties no Džona Hendersona mājas, jo viņš devās atpakaļ uz Angliju un māju, protams, vēlējās pārņemt darba turpinātājs. Džons mums piedāvāja apmesties mazā afrikāņu namiņā ne­tālu no viņa mājas - tam bija glūdas sienas un grīdas un ba­nānu lapu jumts. Mājiņa bija diezgan noplukuši, bet pēc sienu nobalsināšanas un svaigas lapu kārtas uzklāšanas uz jumta kļuva pavisam mājīga, turklāt mazajā verandā varēja ērti izmi­tināt dzīvniekus. Tomēr te bija stipri vien karstāks nekā Džona mājoklī, turklāt māju bija apsēduši milzīgi zirnekļi, un kādu nakti viens pat bija ierāpies Darela saliekamajā gultā un čāpoja viņam pār krūtīm - viņam par šausmām un man par atvieglo­jumu, ka tā negadījās ar mani. Tā kā mājā nebija tualetes, pie- nācigā attālumā no mājas zemē tika izrakta parasta bedre, un šīs mazmājiņas apmeklējumi nakts laikā varēja izvērsties par gauži šausminošām ekspedīcijām, jo nekad nevarēja zināt, ko gadīsies satikt vai nu pa ceļam vai pašā atvieglošanās laikā. Vis­biežākie viesi bija milzum lieli tarakāni, bet reizēm gadījās arī pa zirneklim vai čūskai. Man uzmācās bailes, ka kļūšu pilnīgi traka, ja mēs ātri nepametīsim Mamfi, tāpēc es lūdzu Darelu ātrāk pārcelties uz Bafutu.

- Man vispirms jāuzraksta Fonam vēstule un jābrīdina par mūsu ierašanos, - Džerijs atbildēja, - bet es to šodien pat izda­rīšu un nosūtīšu ar rītdienas kravas mašīnu.