Oficiālā vēstule tika uzrakstīta un nākamajā dienā pienācīgi nosūtīta adresātam kopā ar divām pudelēm viskija. Mēs cerību pilni gaidījām atbildi.
Fona pilī, Bafutā, Bemendā
Mans mīļais draugs,
Ar lielu prieku saņēmu Tavu 23. datumā rakstīto vēstuli. Mani ļoti iepriecināja, kad tajā izlasīju, ka esi atkal Kamerūnā.
Gaidīšu Tevi, kad vien vēlēsies ierasties. Nav nekādu iebildumu, cik ilgi gribi te uzkavēties. Mana atpūtas māja vienmēr ir Tavā rīcībā, kad vien Tu ieradīsies.
Lūdzu, nodod manus sirsnīgākos sveicienus savai sievai un pastāsti, ka man būs prieks ar viņu papļāpāt, kad viņa te ieradīsies.
Vienmēr tavs,
Bafutas Fons
Mēs laipni ierosinājām, ka Sofija vēl pāris dienu varētu uzkavēties Mamfē kopā ar pusi kolekcijas un lielāko daļu mūsu ekipējuma, un sirsnīgi apsolījām noorganizēt viņas ierašanos Bafutā kopā ar šo bagāžu, tiklīdz būs iespējams.
Ceļš uz Bafutu bija šaušalīgs, vienās grambās, bedrēs un akmeņos, taču apkārtne aizraujoša. No sākuma braucām cauri biezam mežam upes ielejā. Milzīgos, debesskrāpjiem līdzīgos kokus klāja liānas, un šoreiz mēs redzējām dažus putnus: de- gunradžputnus, turako un koši krāsainus pundura zivju dzenī- šus. Ceļu visā tā garumā šķērsoja simtiem sīku upīšu, kurām pāri veda ļodzīgi koka tiltiņi. Upītēs bariem spēlējās afrikāņu bērni, viņi spiedza un māja mums ar rokām, un purvainajos krastos lidinājās veseli mākoņi brīnišķīgi raibu tauriņu. Pamazām ceļš kļuva stāvāks, vispirms pavisam nemanāmi, bet tad pēkšņi mežs palika aiz muguras un tā vietā parādījās plašs, saulē izbālojis zāliens, kas stiepās līdz pat apvārsnim. Atskatījušies mēs ieraudzījām mežu sev aiz muguras, un, atbrīvojusies no klaustrofobijas žņaugiem, es beidzot varēju apbrīnot tā skaistumu. Toties tagad mums visapkārt vijās sarkanu putekļu vērpetes, kas iespiedās kravas mašīnā cauri katrai spraugai, tā ka vēlāk tovakar, kad beidzot mašīna apstājās pie Fona mājvietas, mēs izskatījāmies gluži kā sarkanādainie indiāņi.
Pēc meža ceļa karstuma un Mamfes piesātinātā mitruma te likās atspirdzinoši vēsi. Vakara mijkrēslī es varēju nojaust vienīgi plašā pagalma un būdu puduru aprises, kas kopā veidoja Fona apmetni; pa labi no mums tāda kā inku tempļa kalna galā ar neskaitāmiem pakāpieniem atradās Fona iespaidīgā Atpūtas māja. Tā izskatījās gluži kā itāliešu villa - kurpju kastes formas māja ar plašu verandu un glītu kārniņu jumtu. Taču mums nebija laika dīkdienīgi blenzt apkārt.
- Nāc nu, izkrausim dzīvniekus, izvietosim tos verandā un pabarosim, pirms kļūst pavisam tumšs.
Puiši rosīgi krāva laukā mantību, atstājot mūsu ziņā dzīvnieku iekārtošanu verandas vēsākajā malā, un Piuss, kurš izrīkoja virtuves personālu, atnesa man siltu ūdeni piena maisījuma sagatavošanai mazuļiem. Tika iedegtas Tilley lampas, sagatavotas uzkodas, un tad, apdarījuši pašus nepieciešamākos darbus, mēs pārguruši atkritām savās saliekamajās gultās.
Nākamajā rītā ziņnesis piegādāja vēstuli no Fona:
Mans mīļais draugs,
Priecājos, ka esi atkal ieradies Bafutā. Sveicu Tevi savā zemē. Kad būsi atpūties no ceļojuma, atnāc mani apciemot.
Tavs draugs
Bafutas Fons
Lielāko daļu rīta cēliena mēs pavadījām, pārkārtodami būrus, tīrīdami tos, barodami dzīvniekus un visu sagatavodami jebkuru jaunu dzīvnieku pieņemšanai, ja tādi tiktu piegādāti tuvāko dienu laikā; vajadzēja ari visu sagādāt Sofijas iespējami ātrākai pārvešanai uz šejieni. Tomēr bija ļoti svarīgi izrādīt
cienu mūsu namatēvam.
Mēs pārgājām pāri plašajam pagalmam uz mazāku laukumu liela guavas koka paēnā, kurai līdzās atradās Fona villa - mūsu Atpūtas mājas samazināta kopija. Kāpņu augšgalā stāvēja pats Bafutas Fons. Viņš bija garš, slaids virs, tērpies vienkāršā baltā talārā ar zilu izšūtu apmali, galvā viņam bija maza cepurīte pieskaņotās krāsās. Viņš nepārprotami ārkārtīgi priecājās satikt Džeriju.
- Sveicināts, sveicināts, mans draugs, klāt esi.
- Jā, esmu klāt. Vai tev klājas labi, mans draugs? - Džerijs vaicāja.
- Dikti labi. - Un viņš tiešām izskatījās lieliski.
Tad Fonu iepazīstināja ar mani, un mēs laikam gan izskatījāmies savādi - viņa sešas pēdas un trīs collas garais augums kā tornis līdzās manām piecām pēdām un vienai collai, un mana sīkā plauksta pilnīgi pazuda viņa lielajā, lieliski veidotajā rokā.
- Iesim nu iekšā, - Fons teica un ar mājienu aicināja mūs sekot.
Istaba bija ļoti patīkama, vēsa un vienkārši mēbelēta ar
dažām leoparda ādām uz grīdas un ar brīnišķīgiem griezumiem rotātiem koka dīvāniem gar sienām, kuri bija apkrauti ar spilveniem. Mēs apsēdāmies, un viena no Fona sievām atsteidzās ar paplāti, uz kuras atradās neiztrūkstošā viskija pudele un vairākas glāzes. Kad bijām satvēruši savus kausus, gandrīz līdz pašām malām piepildītus ar White Horse, Džerijs uzsāka sarunu par nelāgu tematu.
- Mans draugs, man tiešām bija bail atkal braukt uz Bafutu, jo kāds cilvēks man stāstīja, ka tu esot varen dusmīgs uz mani tāpēc, ka es uzrakstīju to grāmatu par jauko laiku, ko mēs agrāk pavadījām kopā. [32]
Fons neapšaubāmi bija nepatīkami pārsteigts un uzstājīgi noprasīja:
- Kurš cilvēks tev to pastāstīja?
- Kāds eiropietis man tā teica, kad biju Bua.
- Ak tā, eiropietis, - Fons sacīja un paraustīja plecus, pārsteigts par to, ka mēs varētu noticēt kaut kam tādam, ko teicis baltais. - Tas viss ir meli. Es nekad nedusmojos uz tevi, - viņš turpināja, papildinādams dzērienu mūsu glāzēs. - Man dikti patika tava grāmata. Tu manu vārdu padarīji slavenu visā pasaulē. Visādi cilvēki zina manu vārdu, tu izdarīji dikti labi. Toreiz, kad braucu uz Nigēriju satikt karalieni, visiem eiropiešiem tur bija tava grāmata un daudzi prasīja, lai ierakstu tajā savu vārdu.