Šī ziņa mūs vienlaikus iepriecināja un pārsteidza, jo mums tika apgalvots, ka Fons šo notikumu uzņēmis kā milzu apvainojumu; taču mēs vairs neturpinājām iztaujāšanu, bet gan apvaicājāmies, kā Fonam gājusi pie sirds tikšanās ar karalieni.
- Man ļoti patika, dikti laba sieviete. - Tad viņš iesmējās. - Maza, maza, tāda, kā tu, - viņš norādīja uz mani, - bet nu dikti stipra. Vā, tai sievietei nu gan ir vara.
Mēs turpinājām iztaujāšanu un apvaicājāmies par Nigēriju.
- Man nepatika, - Fons paziņoja, - pārāk karsts, es svīdu un svīdu, bet tā karaliene tik iet un iet, un nemaz nesvīst, dikti laba sieviete.
Viņš laimīgs kavējās atmiņās par braucienu uz Lagosu un ņēmās stāstīt, kā uzdāvinājis karalienei dāvanu no Kamerūnas tautas - ar griezumiem rotātu ziloņa ilkni.
- Es devu viņai to zobu no visiem tiem cilvēkiem te, Kamerūnā, - viņš klāstīja, - karaliene sēdēja krēslā un es tā uzmanīgi gāju dot viņai to tur zobu. Viņa to paņēma. Un visi tie eiropieši teica, ka nav labi rādīt karalienei pakaļu, tāpēc labi cilvēki iet atmuguriski. Un es arī gāju atmuguriski. Vā! Tur tak pakāpieni! Man bija bailes nogāzties, bet es gāju tik uzmanīgi un nenogāžos - bet man bija traki bail.
Es kļuvu pavisam nemierīga un centos uztvert Džerija skatienu - ne tikai sajutu milzīgu izsalkumu, bet arī raizējos, ka tā mēs te varam nosēdēt visu dienu. Tad Fons lika mums apsolīt, ka atnāksim atkal vakarā. Plati smaidīdams, viņš man teica:
- Vakarā es tev parādīšu, kā mēs Bafutā mākam priecāties.
Es mēģināju uzsmaidīt tikpat plati un atbildēju:
- Dikti labi.
Atgriezušies Atpūtas mājā, mēs ieraudzījām veselu baru cilvēku gaidām uz kāpnēm; viens no viņiem pastiepa uz mūsu pusi kalabasu un teica:
- Masa, masa, skaties!
Džerijs ļoti uzmanīgi izvilka banānu lapas no kalabasa kakliņa.
- Kas šite ira iekšā?
- Maz-vavīts, masa.
- Maz-vavīts, - es ziņkārīgi atkārtoju, - kas tas ir?
- Nezinu.
- Varbūt labāk iepriekš noskaidrot, ja nu tas ir kas bīstams?
- Jā, laikam gan.
- Mazs zvērs, masa.
- Slikts zvērs? Vai tas kodīs?
- Nē, nē. Pavisam maziņš. - Izrādījās, ka kalabasā saritinājies guļ sīciņš vāverēns, tikko pāris collu garš.
- Vai gribi viņu paturēt? - Džerijs vaicāja, pāri plecam skatīdamies uz mani. -Tu jau zini, visticamāk, ka viņš nomirs.
- Protams, es gribu viņu paturēt. Tu arī par Mazo apgalvoji,
ka vina nomirs, bet nenomira vis. - Un tā dzīvnieku mazuļu
bērnistabai, kuru biju iekārtojusi vienās telpas kaktā līdzās Tilley infrasarkanajam sildītājam, pievienojās vēl viena meža vāvere. Mamfe (tā mēs mazuli nosaucām) tā arī nekļuva ne tuvu tik rāma kā Mazā, vienīgi reizēm kā pagodinājumu atļāva sevi pakasīt.
Paēduši vakariņas, mēs paņēmām divas Tilley lampas un divas pudeles viskija un ieradāmies Fona deju mājā. Vakari šeit bija pavisam citādi nekā Mamfē. Bija silts, taču ciešami, un reizēm naktīs pat nācās lietot plānu segu. Drīz vien es atklāju, ka mani sviedru radītie izsitumi pamazām izzūd - tas bija lieliski, jo sava ķermeņa delikātāko vietu publiska kasīšana neviena cilvēka sabiedrisko tēlu neuzlabo. Fons izskatījās lieliski - viņš bija uzvilcis koši sarkandzeltenu talāru un, protams, rokā cieši satvēris neiztrūkstošo kausu ar viskiju.
- Šovakar mēs visi priecāsimies, - viņš paziņoja, un drīz vien mēs jau rindā sēdējām vienā deju zāles galā. Šī vieta ar balsinātajām sienām izskatījās gluži kā teritoriālā karaspēka manēža. Vienā zāles galā zem karaliskās ģimenes locekļu portretu virknes pētošiem skatieniem (sākot no Karalienes Viktorijas) uz maza paaugstinājuma atradās iespaidīgu bambusa krēslu rinda. Fons ar žestu mums lika apsēsties, ierādot Džerijam vietu pie savas labās rokas. Mums priekšā atradās galds ar pierasto viskija pudeli un kausiem. Ieradās karaliskais orķestris (četri jaunekļi un divas Fona sievas), nesdami visdažādākos instrumentus - bungas, flautas, ar sausiem kukurūzas graudiem piebērtu ķirbja pudeli un citus dīvainus priekšmetus. Orķestrim cieši pa pēdām sekoja virkne sieviešu - vēl dažas no sievām. Fons pagriezās pret Džeriju.
- Mans draugs, vai atceries to eiropiešu deju, ko tu man rādīji pagājušo reizi, kad biji Bafutā? Kā tu viņu sauci - vai konga? Paskat, es tev kaut ko parādīšu!
Viņš pacēla roku, orķestris uzņēma kādu melodiju ar pazīstamu ritmu, un Fona sievu virkne sāka kustēties. Es pēkšņi aptvēru, ka tā ir bafutiešu versija par kongas tēmu. Darelu, kā likās, šī izrāde dziļi aizkustināja, un, kad deja bija galā, viņš teica:
- Tā ir dikti laba lieta priekš manis.
Fons par atbildi izplūda laimīgos, dārdošos smieklos. Es uzslavēju orķestri un viņa sievu dejotprasmi.
- Vā, tās sievas mani pārāk nogurdina. Viņas mani dikti krāpj.
- Džerijs saka, es viņu dikti krāpju, - es atteicu.
- Tavs vīrs laimīgs, ka viņam tikai viena sieva. Man to papilnam, un viņas mani dikti krāpj.
- Nu jā, - es praktiskā tonī aizrādīju, - ja nav sievu, nav bērnu.
Šī piezīme Fonu neprātīgi uzjautrināja. Viņš tik traki smējās,
ka es jau sāku uztraukties, ka viņu ķers trieka, bet beidzot atguvās un, asarām plūstot pa seju, ar lielu troksni uzsita Džerijam pa muguru.
- Tai tavai sievai ir smadzene galvā, - viņš teica, tad iebakstīja man ribās, paplikšķināja pa galvu un piebilda, - tu būtu laba sieva priekš manis.