Выбрать главу

Par laimi, šo sarunu pārtrauca orķestris, kas no jauna ņēmās skandēt kādu enerģisku melodiju.

-    Vai nevēlies ar viņu padejot, Džekij? - Džerijs ierosināja. Es šausmās sastingu. Protams, atgriežoties no Argentīnas es uz kuģa biju apguvusi ča-ča-ča noslēpumus, bet šis cilvēks mā­cēja dejot pa īstam un viņam piemita lieliska ritma izjūta - kaut kas tāds, kas visiem afrikāņiem liekas pašas dabas dots un kam neviens eiropietis nespēj turēt līdzi.

-     Nerunā muļķības, - es atteicu, - es to nekādā gadījumā nevaru. Turklāt viņš ir trīsreiz garāks par mani. Mēs izskatīsi­mies smieklīgi. - Bet Darelu tas nekavēja. Viņš pārliecās man pāri un uzrunāja Fonu.

-    Mans draugs, vai parādīsi šo deju manai sievai?

-    Jā, jā, dikti labi, - un nākamajā brīdī es jau biju deju placī. Orķestra spēlētā melodija ļoti atgādināja sambu, tāpēc es aši piedāvājos Fonam to iemācīt. Viņš bija sajūsmināts, un drīz vien mēs lieliskā tempā virpuļojām pa visu zāli. Rezultāts, bez šaubām, būtu samulsinājis īstenus latīņamerikāņu deju liet­pratējus, bet mēs tik un tā lieliski izklaidējāmies. Džerijs< vēlāk teica, ka skats esot bijis gaužām uzjautrinošs, jo es esot gandrīz pilnīgi pazudusi Fona plandošajā apģērbā un laiku pa laikam šķitis, ka Fonam pieaugušas vēl divas kājas un viņš dejojot pats ar sevi. Pēc pusstundu ilgas dejošanas, es gandrīz kritu no kājām, un tad Fons mani par šiem pūliņiem īpaši pagodināja, piešķirdams lielu kalabasu ar īpašu mimbo - vietējo palmu vīnu. Man diemžēl jau bija gadījies nogaršot šo izslavēto brū­vējumu, kas pēc skata atgādināja vājpienu, pēc smakas - svi- lušu gumiju, bet garšas īpatnības es vispār neņemos aprakstīt;

vārdu sakot, tas bija kaut kas gluži vienkārši atbaidošs. Man tika piedāvāti pieci kalabasi. Fons vīnu no visiem uzmanīgi nogaršoja, tad beidzot izlēma, kura buķete ir vislabākā, un pa­sniedza man pilnu kausu. Ko es varēju iesākt? Tuvumā nebija piemērotas aspidistras, kurā vīnu izliet, tāpēc es dziļi ieelpoju un pamanījos norīt veselu malku, turklāt (sev pašai par milzu pārsteigumu) arī gaiši uzsmaidīt namatēvam un apgalvot, ka šis neapšaubāmi ir lielisks mimbo. Fons joprojām cieši vēroja mani, tāpēc man nebija citas izvēles kā vien atzinīgi turpināt vīna malkošanu.

-    Vai atļausiet jūsu sievām iedzert kopā ar mani? - es vai­cāju.

-    Jā, jā, - viņš tām pamāja, lai pienāk klāt. Ar atvieglojumu es pārējo mimbo salēju viņu izstieptajās plaukstās.

Pirms vēl kāds paguva apjaust laika ritējumu, parādījās rīta blāzma, un es jutu, ka mana galva plīst pušu. Fons uzstāja, ka pavadīšot mūs līdz pašām Atpūtas mājas kāpnēm.

-    Ar labu nakti, mani draugi, - viņš atvadoties teica, - mēs kopā labi izpriecājāmies.

Vēlāk tajā pašā nedēļā mums pievienojās Sofija. Viņa izska­tījās pagalam pārguruši, taču zālienes vēsajā klimatā atkopās. Mums tagad piederēja ļoti daudz dzīvnieku, tāpēc nolēmām tos sadalīt trīs grupās - zīdītāji, putni un rāpuļi -, un katrs uz- ņēmāmies atbildību par vienu no grupām. Mēs ātri vien izstrā­dājām ļoti vienkāršu rutīnu. Līdz ar pirmajiem saules stariem (ap pieciem) mums tika atnesta tase tējas, pēc tam vajadzēja barot mazuļus un iztīrīt to migas, vēlāk sekoja vispārēja kolek­cijas apskate. Katru dzīvnieku pirms būra iztīrīšanas vajadzēja ļoti rūpīgi nopētīt un pārbaudīt, piemēram, cik ēdiena palicis neapēsts, vai mēsliem ir pienācīga konsistence un vai dzīv­nieka parastajā uzvedībā nav parādījušās kādas dīvainības, jo tas varētu nozīmēt medicīniskas palīdzības nepieciešamību. Mēs centāmies pabeigt būru tīrīšanu pirms brokastīm, tādē­jādi lielāko daļu rīta cēliena varējām veltīt ēdiena trauku maz­gāšanai un barības sagatavošanai, kā arī mūsu pavāra Filipa nosūtīšanai uz vietējo tirgu iegādāties trūkstošos krājumus. Ja atlika nedaudz laika, tika likta lietā filmēšanas kamera, tādē­jādi aizpildot laiku līdz pusdienām. Diendusa bija pilnīgi ne­pieciešama dienas kārtības sastāvdaļa, īpaši ņemot vērā dru­džaino nakts dzīvi kopā ar Fonu. Padzēruši tēju, mēs vēlreiz pabarojām dzīvniekus; pa vidu visiem šiem darbiem vēl arī ba­rojām mazuļus, pieņēmām jaunpienācējus un, tas bija vēl svarī­gāk, aprūpējām slimos un ievainotos radījumus, kas mums tika piegādāti. Laikam gan visnožēlojamākā paciente, kādu nācās pieņemt Bafutā, bija liela šimpanžu mātīte, kura bija sagūstīta mednieku stiepļu lamatās. Šimpanzes abas plaukstas bija pārcirstas līdz pat kaulam, un tajās bija sākusies gangrēna. Mēs rūpīgi apkopām brūces un iekaisījām tajās sēra pulveri, kā arī iešļircinājām penicilīnu, tomēr dzīvnieks nepārprotami iztu­rējās letarģiski, un tam bija nespodrs kažoks. Bemendas ap­kārtne laimīgā kārtā varēja lepoties gan ar valdības algotu me­diķi, gan veterinārārstu, tāpēc mēs abus lūdzām atbraukt un izmeklēt šimpanzi. Pēc rūpīgas pārbaudes viņi nolēma paņemt asins paraugus analīzēm, jo veterinārārsts bija pārliecināts, ka pacientei ir miega slimība.

- Ļoti interesanti, - viņš teica, - tomēr baidos, ka jūs velti tērējat laiku, pūlēdamies šo pērtiķi glābt. Tomēr liels paldies, ka mūs informējāt. Kad pienāks asins analīžu rezultāti, es norīkošu kādu no United Africa Company cilvēkiem, lai viņi dara jums tos zināmus. Ja vēl kādreiz varu būt jums noderīgs, nekautrējieties mani aicināt, kaut arī izskatās, ka jūs paši lie­liski tiekat galā.

Šimpanze nākamajā dienā nomira. Analīžu rezultāti apstip­rināja veterinārārsta diagnozi, tādējādi mēs varējām sevi mie­rināt, ka tik un tā nebūtu varējuši dzīvnieku glābt. Par laimi, pārējos gadījumos mūsu medicīniskā darbība aprobežojās gandrīz tikai ar pretparazītu zāļu devām un smilšu blusu iz­operēšanu - šie ļoti izplatītie kaitēkļi sagādāja ciešanas pērti­ķiem, un tos ar kniepadatas palīdzību varēja pavisam viegli izvilkt no dzīvnieku rokām un kājām. Bija daži locekļu lūzumi, ko galvenokārt izraisījusi rupja izturēšanās vai nemākulīgi izliktas lamatas, un diezgan bieži dzīvnieki cieta no dažādām vēdera kaitēm. Šī situācija lika man apgūt vēl vienu mācību: pretēji vispārējai atziņai, savvaļas dzīvnieki nepavisam nedzīvo kādā Utopijā, kur tiek izpildītas visas viņu iegribas un untumi; patiesībā daži pie mums nokļuva gauži nožēlojamā stāvoklī.