Mēs pavadījām zoodārzā krietni ilgu laiku, kamēr Džerijs katru no dzīvniekiem vēlreiz pabaroja un nomainīja samirkušos salmus pret sausiem, un es vienkārši sēdēju uz kastes un vēroju viņu. Viņš strādāja klusi un prasmīgi, acīmredzami izbaudīja savu nodarbi un uzrunāja ikvienu dzīvnieku, kam gāja garām. Viņš nepārprotami bija aizmirsis par manu klātbūtni un pilnīgi pievērsies tiem. Mani tas viss patiesi apbūra, un es gluži negribīgi pārtraucu klusumu, lai apvaicātos par dažādiem dzīvniekiem.
- Nu, tagad es vismaz zināšu, par ko rakstu, - es teicu, kad bijām atgriezušies mājās. - Jāatzīst, viņi tiešām ir apburoši.
Pēc šī zoodārza apmeklējuma mūsu draudzība izvērtās plašāka. Es tajā laikā strādāju sava tēva pilsētas birojā, kur nu skanēja nemitīgi telefona zvani. Vai es piekristu kopā ar Džeriju paēst pusdienas? Ja nē, tad varbūt padzert rīta kafiju vai pēcpusdienā tēju? Kā būtu ar teātra apmeklējumu vai kādas labas filmas noskatīšanos? Mans tēvs diezgan dzēlīgi painteresējās, kurš gan maksājot man algu, jo tā vien šķita, ka es lielāko daļu laika pavadu ārpus biroja.
- Neuztraucies, tēt, - es viņu mierināju, - mēs vienkārši esam labi draugi, un viņš tik un tā drīz brauks projām.
Vienīgā atbilde, ko no tēva saņēmu, bija īgns ņurdiens, taču viņš nepārprotami bija nobažījies, ka mani pārlieku apburs šā cilvēka uzmanība, kurš tik ļoti atšķīrās no citiem maniem draugiem.
Maniem vecākiem par lielu atvieglojumu, Darela kungs kādu rītu rāmi paziņoja, ka drīz došoties prom, jo visi dzīvnieki nonākuši savās jaunajās mītnēs un nekāda cita iemesla uzturēties ziemeļos viņam neesot, turklāt viņš sen nebija redzējis māti un sprieda, ka vajadzētu atgriezties Bornmutā. Šoreiz es pavadīju viņu uz staciju ar mazliet lielāku prieku.
Tikko biju atgriezusies birojā, iezvanījās telefons. Zvanīja mans tēvs un noprasīja, vai Džerijs veiksmīgi aizbraucis.
- Jā, - es apstiprināju.
- Nu tad mēs visi varbūt varēsim mazliet pastrādāt, - tēvs noteica un noskaitīja man veselu virkni rīkojumu. Nolikusi klausuli vietā, es pagriezos pret savu galdu. Biroja durvis atsprāga vaļā, un tajās parādījās Džerijs Darels, spiezdams pie krūtīm lielu klēpi pavītušu krizantēmu. Viņš pastūma puķes uz manu pusi, nepārprotami paskaidrodams - "tās tev". Tad, pagriezdamies uz promiešanu, viņš saminstinājās:
- Tu laikam gan nevēlēsies ar mani precēties?
Pēc tam paraustīja plecus un greizi pasmīnēja.
- Nemaz necerēju, ka tu vēlēsies, - viņš teica un aizgāja.
Mana tēva atvieglojuma sajūtai nebija lemts ilgs mūžs, jo ar
katru pasta sūtījumu es saņēmu vēstuli vai pastkarti, reizēm ari garu telegrammu. Tad pienāca briesmīgā diena, kad bija atsūtīta man adresēta liela paka. Manam tēvam tas likās par traku. Viņš iesauca mani savā istabā.
- Klausies, Džekij, starp tevi un to puisi Darelu noteikti kaut kas notiek. Neviens vīrietis netērēs laiku un naudu, rakstīdams meitenei vēstules un sūtīdams viņai dārgas dāvanas, ja necerētu kaut ko saņemt pretī. Es gribu zināt patiesību, lai cik ļauna tā būtu. [7]
Es pūlējos nesmieties par sava parasti tik saprātīgā radītāja izturēšanos un bez jebkādiem panākumiem centos viņu pārliecināt, ka starp mani un Džeriju pilnīgi nekas nenotiek. Sekoja gara tirāde par bezprincipu vīriešiem, kuri pavedina nabaga nevainīgas sievietes neceļos, līdz beidzot es jutos tā, it kā piedalītos kādā Viktorijas laikmeta melodrāmā. Ap to brīdi situācija pārstāja mani uzjautrināt, es biju pamatīgi noskaitusies gan uz tēvu, gan Darelu. Tad man prātā iešāvās neķītra doma. Vai pats Džerijs nopietni ticēja, ka es vēlos viņu precēt? Bija darāms tikai viens - es nosūtīju telegrammu: "NOTEIKTI JĀRUNĀ ZVANI NEKAVĒJOTIES APMAKSĀŠU RĒĶINU JA NEPIECIEŠAMS." Iedomājos, ka šāda taupība rosinās viņu rīkoties. [8]
Gandrīz nekavējoties pienāca atbilde: "PIEZVANĪŠU ŠOVAKAR." Es nonīku pie telefona, kā pašai likās, stundām ilgi, tāpēc tobrīd, kad Darels tiešām piezvanīja, biju noskaitusies gan uz viņu, gan sevi, un nikni uzbruku tam. Kā viņš uzdrošinās nostādīt mani tik neveiklā stāvoklī! Lai nebūtu vairs nekādu vēstuļu, pastkaršu, telegrammu un pilnīgi noteikti - nekādu paciņu! Kaut ari izjūtu pateicību par viņa iepriekš izrādīto laipnību, tas viss tālu pārsniedz normālas draudzības robežas, tādēļ visa veida sakari jāizbeidz. Nabaga Darels nespēja ne vārdiņu iespraust pa vidu.
- Dieva dēļ, kas noticis? - viņš nebeidza taujāt, kad beidzot tika pie vārda. Es centos izskaidrot sava tēva attieksmi pret mūsu sakaru, un Džerijs, man par sarūgtinājumu, tēva bažām pilnīgi piekrita. Viņš uzskatīja, ka labākais šajā situācijā būtu pēc iespējas ātrāk atgriezties un mēģināt visu noskaidrot. Velti Džeriju pierunāt lieki nešķiest naudu, viņš apgalvoja, ka tas esot mazākais, ko viņš varot darīt, lai mūsu mājā no jauna sāktu valdīt miers un harmonija. Tajā brīdī, kad noliku klausuli, istabā ienāca tēvs. Es viņam pastāstīju, kas noticis un ka Džerijs grasās ierasties un visu tēvam paskaidrot personīgi.
- Labi, labi, - tēvs teica, - es tam jauneklim skaidri un gaiši likšu saprast, ka viņa lakstošanās ap tevi mani neiepriecina. Galu galā, kas viņš tāds ir? Ko mēs par viņu zinām? Spriežot pēc paša stāstītā, viņa izcelšanās ir visai apšaubāma un viņam galīgi nav naudas, nedz ari, spriežot pēc rakstura, pastāv izredzes kādreiz to iegūt. [9]
Es vēlreiz apgalvoju, ka mani ne mazākajā mērā neinteresē ne Džerijs pats, ne viņa izredzes nākotnē un ka tētis ceļ traci par neko.
Pēc divām dienām manu nelaimju cēlonis ieradās pats personīgi, taču tobrīd šī situācija mani nepavisam vairs neuzjaut- rināja un es nevēlējos neko citu, kā mieru mājā. Norūpējusies gaidīju, kamēr mans radītājs un Darels ieslēgušies apspriedās. Biju zināmā mērā gaidījusi niknu brēku, taču tās vietā dzirdēju nepārprotemi miermīlīgu sarunu, kuru pāris reizes pārtrauca skaļu smieklu šaltis. Līdz sarunas beigām biju pārskaitusies gluži zilimelna.