Mūsu Bafutas apmeklējuma kulminācija laikam gan iestājās tonakt, kad Fons pasludināja Džeriju par savu vietnieku un uzdāvināja viņam pilnu komplektu savu burvīgo talāru - tas bija ārkārtīgi liels pagodinājums, īpaši tāpēc, ka Fons nepavisam neslēpa savu nicinājumu pret gandrīz visiem eiropiešiem.
Man nācās atvainoties un pamest šim unikālajam notikumam par godu sarīkotās trokšņainās viesības pusē, jo īsi pirms tam mūsu laimīgajā saimē bija ielauzies traucēklis maza, krunkaina šimpanzēna izskatā. Viņš bija burvīgs, mazs radījums, kas atgādināja japāņu lelli. Kā jau bija paredzams, Sofija viņu iemīlēja līdz neprātam, un mums nācās nebeidzami cīnīties ar savu sekretāri par mazuļa disciplīnas jautājumiem, jo Sofija pastāvīgi atgādināja, ka pērtiķēns ir vēl tik mazs. Reizē ar augumu pieauga arī viņa blēdības. Vienīgais, kas jelkādā veidā tika galā ar mazuli, bija Džerijs, bet arī viņa pacietības mērs bija pilns, kad pašā rīta gaismiņā Čalmondelijs uzsāka kūleņo- šanu pa visu gultu, lēkāja un sagādāja ne mazums citu neērtību.
Ievērojama bija šī pērtiķa atmiņa un ātrā uztvere. Man par laimi, šimpanze dalīja gultu ar Darelu, nevis mani, un bija ļoti svarīgi iemācīt viņu tur neslapināties. Pēc pāris negadījumiem Čalmondelijs, kad uznāca mazā vajadzība, iemanījās pārkārt dibenu pāri gultas malai, tomēr savā dedzībā reizēm aizmirsa to izdarīt. Vēl vienu šimpanzi - Minniju - mums bija novēlējis vietējais kafijas plantācijas īpašnieks, un Darels pavadīja "brīnišķīgu" dienu, pūlēdamies iemānīt pērtiķi krātiņā, ko bijām atveduši Fona apvidus mašīnā. Minnija gluži pamatoti izturējās ļoti aizdomīgi un nevēlējās ielaisties nekādās darīšanās ne ar krātiņu, ne mums pašiem, tāpēc Džerijs izgudroja tādu kā rotaļu, lai ievilinātu viņu slazdā. Es spēju vien apbrīnot viņa ārkārtīgo pacietību. Pagāja vesela diena, līdz dabūjām Minniju krātiņā, visā šajā laikā iebaudījuši tikai kādu pudeli alus un pāris banānu, kaut arī Minnija izšķērdīgi mielojās ar visdažādākajiem sulīgiem augļiem. Kad atpūtas mājā izlaidām viņu īpašajā Dexion būrī, Minnija jau uzvedās pavisam labi. Viņa bija ļoti mīļš radījums, kaut arī, pieprasīdama sev uzmanību, spēja spiegt tik neganti, kā to prot vienīgi šimpanzes. No tā nekāds ļaunums necēlās, jo Fona mājvietā troksnis nevienu nelikās traucējam, taču es prātoju, kas gan notiks kuģī atceļā uz Angliju. Taču, kā Darels vienmēr atkārtoja, meklēsim risinājumu tad, kad problēma kļūs aktuāla.
Ar ļoti dalītām jūtām Sofija un es gatavojāmies doties prom no Bafutas. Bija nolemts, ka mēs abas ar lielāko daļu vārīgās kravas dosimies prom pa Kamerūnas Britu daļu, bet Džerijs ar rāpuļiem un gandrīz visu ekipējumu brauks pa franču puses labajiem ceļiem. United Africa Company atkal nāca talkā un atsūtīja divas Bedford kravas mašīnas, no kurām vienai bija četrriteņu piedziņa. Par to mēs jutām īpašu pateicību tāpēc, ka bija sākusies lietus sezona un ceļi vietumis kļuvuši patiešām neizbraucami. Sofija brauca lielākajā mašīnā ar vistrauslāko kravu, es sekoju mazākajā ar izturīgāko kolekcijas daļu un mūsu personīgajām mantām. Vispirms bija plānots apstāties Mamfē. Šī ceļojuma daļa izrādījās samērā vienkārša, sīks lietus bija noskalojis putekļus, tā ka, nokļuvušas Mamfē un iekārtojušās United Africa Company bungalo, mēs bijām gandrīz tīras. Džons Hendersons jau bija aizbraucis, bet viņa palīgs Džons Topems un viņa sieva mums ļoti palīdzēja - bez viņiem mēs nebūtu iespējušas gandrīz neko. Topemi bija ļoti noraizējušies par mūsu ceļojuma nākamo posmu līdz Kumbai, un Džons mūs brīdināja:
- Ir ļoti svarīgi, lai jūs rīt pieceltos labi agri un dotos prom, cik ātri vien iespējams, jo šoferi uzskata, ka vēlāk pēcpusdienā sāks spēcīgi līt, tāpēc grib, lai lielākā ceļa daļa būtu jau aiz muguras, pirms ceļi galīgi izšķīst. Esmu sarunājis jums apmešanos Atpūtas mājā, un, kad būsim kopīgi paēduši vakariņas, es jūs turp aizvedīšu. Šobrīd neraizējieties par dzīvniekiem, esmu norīkojis sargu tos pieskatīt.
Mēs bijām ļoti pateicīgas Topemiem, jo viņi palīdzēja mums pabarot dzīvniekus, lai mēs ātrāk tiktu galā un varētu likties gulēt.
Nākamajā dienā mēs agri piecēlāmies, pabarojām dzīvniekus, iztīrījām pašus nepieciešamākos būrus un stundas laikā bijām gatavas doties ceļā. Ja palaimēsies un ceļš izrādīsies labs, mēs nonāksim Kumbā līdz agrai pēcpusdienai; tur varēsim pienācīgi iztīrīt visus būrus un ļaut dzīvniekiem veselas četrdesmit astoņas stundas atpūsties pirms brauciena tālāk uz Tiko, kur kāpsim uz kuģa. Bet tad izrādījās, ka divi mūsu kalpotāji (viens no tiem Sofijas lielākais favorīts) norunātajā laikā nav ieradušies. Mūsu nabaga šoferi bija galīgi pārskaitušies un negribīgi piekrita nosūtīt divus citus puišus sameklēt vainīgos.