Bija skaidri redzams, ka drīz sāks līt, un es jau biju nolēmusi, ka nāksies braukt bez viņiem, kad nokaunējušies parādījās abi kalpotāji. Mūsu šoferi nepārprotami vēlējās nekavējoties izrēķināties ar vainīgajiem, bet es spēju domāt tikai par došanos ceļā.
- Atliksim ķīviņus, kamēr tiksim Kumbā, - es teicu, - bet apsolu, ka būšu pret viņiem barga un šo lietu viņi nemūžam neaizmirsīs.
Kā jau baidījos, lietus sāka gāzt straumēm un ceļš kļuva par dubļu jūru - mīkstie, sarkanie Āfrikas putekli ātri pārvērtās lipīgos dubļos, kas padarīja braukšanu ārkārtīgi grūtu un bīstamu, jo tālāk braucām, jo ceļš kļuva sliktāks un visbeidzot izskatījās gluži kā tanku apmācības lauks, ko vienā laidā šķērso dziļas grambas un ūdens straumes. Tomēr nepavisam nebiju gatava ieraudzīt Bedford kravas mašīnu aizslīdam pāri ceļam, pagriezienā sasveramies uz labo pusi un galu galā noveļamies uz viena sāna grāvī. Mēs apstājāmies, cik ātri vien spējām, un, izlēkusi no mašīnas, es līdz potītēm iegrimu dubļos, taču biju pārāk uztraukusies par Sofiju un dzīvniekiem otrā kravas mašīnā, lai domātu par saviem zābakiem un biksēm. Ar visu mūsu kalpotāju un šoferu palīdzību beidzot dabūjām Sofiju ārā no dubļiem. Nekas ļaunāks par pamatīgu pārbīli nebija atgadījies, taču Sofija, tāpat kā es, ļoti uztraucās par dzīvniekiem kravas kastē. Es uzmanīgi uzrāpos paskatīties, un, cik nu varēja spriest no šāda redzes leņķa, visi bija sveiki un veseli; mēs tik un tā neko nevarējām iesākt, pirms mašīna nav dabūta uz ceļa. Ap to brīdi es biju pagalam nelāgā omā un nepavisam nebiju noskaņota patīkamai sarunai ar spiedzošiem afrikāņiem, kas divos furgonos pēkšņi bija uzradušies un pieprasīja mums vākties nost no ceļa. Aizsūtīju vienu no kalpotājiem ar rīkojumu, lai protestētāji apklust un nāk mums palīgā. Viņš ātri vien atgriezās.
- Kundze, - puisis teica, - tas virs saka šie nenākt mums palīdzēt.
- Kāpēc ne? - es uzstāju.
- Es nesaprast.
- Nu ko, es jau nu sapratīšu, velns parāvis, - es iesaucos un traucos uz furgonu pusi. Pēc tam sekoja Gilberta komisko operu cienīga scēna, kuras laikā es lādējos, pieglaimojos, strīdējos un visbeidzot uzsāku garu, politisku runu, kurā apšaubīju šo cilvēku tiesības pieļaut kaut vai domu par neatkarību un pašnoteikšanos, ja tie nespēj ne tik daudz kā palīdzēt tādiem pašiem ceļotājiem kā viņi. Lai cik savādi tas izklausītos, bet šī runa likās iedarbojamies uz strīdnieku iztēli, jo afrikāņi pēkšņi visi reizē iesaucās: "Urā!", izkāpa no furgoniem, izvilka no tiem dēļus, kas bija kalpojuši par sēdekļiem, un piecpadsmit minūšu laikā mūsu kravas mašīna atkal bija uz ceļa, savukārt mēs ņēmāmies cits citu apsveikt par lielisko veikumu. Kad mēģināju atvainoties par rupjo izrunāšanos, viņi apgalvoja, ka viss teiktais esot skaidra patiesība un viņi priecājoties, ka man esot bijusi drosme to pateikt.
Aša ielūkošanās kravas kastē apstiprināja, ka tur viss kārtībā, tāpēc es ierosināju pēc iespējas ātrāk tikt Kumbā un iekārtot nabaga pārbijušos dzīvniekus naktsguļai. Visu ceļu līdz Kumbai mūs pavadīja visrūpīgākais eskorts, un galu galā mums bija ļoti žēl atvadīties no saviem žēlsirdīgajiem samariešiem, kad beidzot nokļuvām pie dr. Krova mājas, kuras saimnieks, Filarijas Zinātniskās laboratorijas darbinieks, bija laipni piedāvājis mums naktsmājas. Visa kolekcija tika izkrauta, un mēs ķērāmies pie būru tīrīšanas un to iemītnieku rūpīgākas izmeklēšanas, savukārt viņiem rūpēja tikai paēst vakariņas un likties gulēt. Tovakar, liekoties gultās, mēs ar Sofiju no sirds atzinām, ka neviena no mums nekāro vēlreiz izbaudīt šo ceļojumu. Brīnījāmies, kā visi dzīvnieki to tik labi pārcietuši.
- Tu redzēsi, - Sofija pareģoja, - Džerītim ceļojums būs bijis teicams. Izprieca visā ceļa garumā.
- Lai nu kā, - es smējos, - šis bija lielisks treniņš priekšā stāvošajam jūras braucienam.
Ceļojums no Kumbas uz Tiko noritēja bez jebkādiem sarežģījumiem, turklāt, mums par īstu svētību, viss ceļš izrādījās bruģēts. Tiko Atpūtas mājā mūsu aprūpējamie tika izvietoti apakšstāvā. Mums tagad bija četras dienas laika līdz banānu kravas kuģa atiešanai, un es par to ļoti priecājos, jo tas deva gan mums, gan dzīvniekiem laiku atpūsties - pēc tik drausmīga ceļojuma kaut kas tāds bija pilnīgi nepieciešams. Lieki teikt, ka Darelam, kad viņš beidzot ieradās, ceļojums izrādījās bijis perfekts - nekāda lietus, nekādu starpgadījumu, pat ne pārmērīga karstuma.
- Šķiet, ka mēs vienmēr paliekam muļķos, vai ne, Džekij? - Sofija filosofēja. - Nu ko, citreiz liksim viņam to izbaudīt, ja kāda cita reize gadīsies.
Agrāk šā ceļojuma laikā mēs tikām prātojuši, ko iesākt ar savu dzīvnieku kolekciju, kad būsim atgriezušies Anglijā; es toreiz plānprātīga entuziasma uzplūdā biju ieteikusi Darelam šo kolekciju paturēt un izmantot Bornmutas pilsētas valdes piekukuļošanai, lai tā piešķirtu mums pilsētā piemērotu vietu zoodārzam. Uz Džeriju šī ideja iedarbojās kā dzīvības avota ūdens malks, un es varēju tikai cerēt, ka Bornmutas valde kukuļošanai ļausies.
Mūsu ceļojums uz mājām noritēja gluži labi, izņemot īslaicīgu astoņas balles stipru vēju netālu no Dakaras krastiem, - es toreiz no mūsu grupas vienīgā biju palikusi pie samaņas un divas stundas vīrišķīgi cīnījos, nostiprinādama vēja brāzmu plosītos brezentus. Dārgumiņam Čalmondelijam bez kapteiņa ziņas bija atļauts visu laiku uzturēties Darela kajītē - mēs ar Sofiju dzīvojām vienā, Darels ar vēl kādu - otrā. Visi stjuarti šimpanzi dievināja un lāva viņam darīt visu, kas ienāk prātā; pat tad, kad Čalmondelijs kojas vidū nolika pamatīgu mēslu čupu, viņi līksmu prātu visu satīrīja un apmainīja matraci. Arī pārējie komandas locekļi bija ļoti izpalīdzīgi, izņemot vienu "rū- gumpodu", kuram kaut kāda iemesla dēļ nepatika ne mūsu dzīvnieki, ne mēs paši. Šis cilvēks pārmeta bortam lielu spaini ar barības trauciņiem, bet naktī pirms mūsu izkāpšanas Liverpūlē atrāva vaļā visus būrus, kuriem tika klāt, un izsvieda būrus pa lūku uz klāja. Šīs nelaimes rezultātā nobeidzās tikko dzimis melnausainais vāverēns, un vēl viena vāvere noslīka, jo panikā metās pāri bortam. Ja Darelam būtu izdevies vainīgo noķert, viņš to droši vien nogalinātu.