- Man riebjas cilvēki, kas savu īgnumu izgāž uz tādiem bezpalīdzīgiem radījumiem kā dzīvnieki un bērni, - viņš dusmās trakoja. Kaut kas tāds ar mums gadījās pirmo reizi, jo parasti jūrnieki dievināja dzīvniekus un darīja to labā visu iespējamo.
Toties ceļojuma pēdējais posms visus gandrīz piebeidza - vismaz mūs, cilvēkus. Mūsu un dzīvnieku nogādāšanai no Liverpūles uz Bornmutu bija nolīgts preču vagons, un mēs, protams, paredzējām, ka tas būs piekabināts parastajam Liver- pūles-Londonas pasažieru vilcienam, bet vēlāk pārkabināts pie Londonas-Bornmutas sastāva. Tomēr nē, tā būtu pārāk vienkārši, un galu galā mūsu preču vagonu, kurā mums trijiem bija paredzēts tikai viens sēdeklis, četrpadsmit stundas stumdīja no viena vilciena pie otra, no viena rezerves ceļa uz otru, līdz beidzot nonācām Bornmutā. Vienīgais, kas no sirds priecājās par ceļojumu, bija Čalmondelijs, jo, viņaprāt, nekas nebija lieliskāks par iespēju visu nakti mocīt reizē trīs pieaugušos. Fakts, ka mēs visi bijām noguruši, izsalkuši un izslāpuši, uz līksmo dzīvnieku neatstāja nekādu iespaidu. Viņš bija dabūjis savu ēdamo un pienu, tāpēc jutās gluži laimīgs tupēt klēpi jebkuram, kas tobrīd sēdēja vienīgajā krēslā.
Bornmutas stacijā mūs sagaidīja mēbeļu vagoni un ātri vien nogādāja uz namu Sv. Albensa avēnijā. Čalmondeliju mēs uzticējām Džerija mātei, kura priecājās par šo iespēju, un paši tostarp mauriņā aiz mājas uzslējām lielu telti, kur izmitināt lielāko daļu spēcīgāko dzīvnieku. Vārgākos mēs novietojām garāžā, kurai Sofijas brālis mūsu vajadzībām bija aizdrīvējis visas šķirbas. Dzīvnieki šķita pārdzīvojuši ceļojumu pavisam labi un vēlējās vienīgi barību un mieru, taču mums visiem bija vajadzīga karsta vanna, dzēriens un spēcinoša maltīte. Tomēr pagāja vēl ilgas stundas, pirms mēs ar Džeriju tikām pie visa kārotā. Visbeidzot Čalmondelijs, Džerija mātes un māsas pagalam izlutināts, bija nolikts gulēt lielā veļas grozā, un tikai tad mēs drīkstējām uzstreipuļot savā dzīvoklī un sabrukt gultās.
- Tu vienmēr esi vēlējies zoodārzu savā bagāžā, Darel - nu tev tāds pilnīgi noteikti pieder, - es teicu.
5. nodala
Kaimiņi sākumā priecājās par mūsu zoodārzu pagalmā un centīgi interesējās par mūsu "draugu" labklājību un veselību, un arī mēs darījām visu iespējamo, lai uzturētu teritoriju glītu un tīru, turklāt nepievilinātu mušas. Izturīgākie dzīvnieki - civetas, mangusti un lielākie pērtiķi - mitinājās lielā telti pļavā aiz mājas, putniem bija uzkonstruēta īpaša nojume no Dexion un apvilkta ar brezentu. Vārgākie dzīvnieki, tādi kā vāveres, atsevišķi putni un bušbēbiji, dzīvoja Sofijas brāļa sagatavotajā garāžā. Milzīgu problēmu sagādāja rāpuļi, taču mums palīgā nāca Peintonas zoodārzs un piedāvāja mājvietu itin visiem. Tas bija liels atvieglojums, jo mēs nekad nebūtu varējuši saviem rāpuļiem nodrošināt mājokļos nepieciešamo siltumu. Arī lielā šimpanze Minnija dzīvoja mūsu būvētajā būrī, bet viņas paradums augu dienu bez apstājas spiegt izraisīja sašutuma vētras, un arī šoreiz Peintonas zoodārzs mūs izglāba.
Viss bija noorganizēts teicami, un neviens no dzīvniekiem necieta nekādas grūtības, ja nu vienīgi no pārlieku lielas mūsu uzmanības. Vietējais dārzeņu tirgotājs izrādījās ārkārtīgi vērtīgs piegādātājs un apgādāja mūs ar visdažādākajiem nepieciešamajiem augļiem un dārzeņiem - kā likās, itin bieži par sliktu savai peļņai -, un ari tuvējais dzīvnieku barības tirgotājs vienmēr sagādāja tādu gaļu, kāda mums bija Vajadzīga. Laikam gan visizpalīdzīgākie izrādījās puiši no RSPCA un Sanitārās inspekcijas, kuriem nācās mūs apciemot pirmajās dienās pēc mūsu ierašanās un apliecināt savai priekšniecībai, ka dzīves apstākļi šeit atbilst normai. Viņi atzina atbilstību visos punktos, kaut arī kaimiņi apgalvoja, ka mūsu dzīvnieki aplaiduši viņu vistas ar blusām. [33]
Čalmondelijs, bez šaubām, dzīvoja mājā luksusa apstākļos, viņu aplidoja dūdojošas sievietes un ļāva darīt visu, kas ienāk prātā. Vienīgos sodus viņš saņēma vai nu no Džerija vai manis, un diemžēl viņam ātri vien sagrozīja galvu cilvēki no laikrakstiem, televīzijas un parasti garāmgājēji, kuri ļoti vēlējās satikt šo draudzīgo radījumu. Čalmondelija dienas gaita bija gaužām vienkārša - no rīta viņam pasniedza lielu tasi tējas ar pienu, tad ietērpa eksotiskos svīteros, kurus šimpanzei bija noadījusi mana vīramāte "lai viņš nesaaukstētos, dārgais". Dienas atlikušo daļu viņš pavadīja, tiranizēdams mājas iemītniekus; līdz vakaram, kad viņu ar lielu tasi šokolādes dzēriena izdevās iedabūt gultā, mēs, pārējie, jutāmies līdz pēdējam pārguruši un nokaitināti. No sākuma Čalmondelijs gulēja Darela kundzes istabā, līdz mēs atklājām, ka viņa pa vakariem pārstājusi lasīt, jo gaisma traucējot pinkainajam briesmonim. Mēs aši pārcēlām pērtiķi uz mūsu istabu, kur viņš drīz vien iemācījās samierināties ar gaismu, troksni, cigarešu dūmiem un visu citu, turklāt viņa veselība un labklājība nepavisam no tā necieta. Čalmondelija iemīļotākā izklaide bija šūpoties viesistabas aizkaros, šajā istabā viņam bija nebeidzamas pieņemšanas stundas apkārtnes bērniem. Viņš sadraudzējās ar kādu Margaretas īrnieku mazo dēlēnu, un abi lieliski pavadīja laiku, spēlēdamies ar ķerru, kaut ari parasti rezultātā nabaga Džonam Hokeram, pūšot un elšot, nācās ķerrā vadāt brango šimpanzi apkārt pa dārzu. Vēl viena Čalmondelija iecienīta medību vieta bija golfa laukums avēnijas galā. Tur viņš rāpās kokos, meta kūleņus, trenkāja suni un pievērsa viena otra nomocīta golfa spēlētāja uzmanību, bieži vien par ļaunu viņa spēles rezultātam. Kad viņš no šīs rotaļas nogura, Hokeru bērnu ratiņos viņu kā tādu austrumu valdnieku ceremoniāli aiztransportēja atpakaļ uz māju - parasti arī to darīja mazais Džons.