Brīvajā laikā no Čalmondelija Sentdžona izklaidēšanas mēs izklaidējām arī vietējās un nacionālās preses pārstāvjus, kuri līdzjūtīgi uzklausīja Džerija izklāstus par Bornmutas zoodārza ideju. Pilsētas tēvi piekrita šai domai, un daži departamenti pat piedāvāja piemērotas vietas, tomēr, pārbaudot tuvāk, tās diemžēl šāda vai tāda iemesla dēļ izrādījās nederīgas.
Tajā laikā mēs pirmo reizi nopietni centāmies ielauzties televīzijā un iepazināmies ar Toniju Soperu, kurš tobrīd producēja programmu Look. Rezultātā Tonijs atbrauca uz Born- mutu, lai noskatītos mūsu Bafutā uzņemto filmu, un pēc smaga montāžas darba galu galā dienasgaismu ieraudzīja mūsu pirmā programma "Uz Bafutu pēc zvēriem". Programmas veidols ar nolūku bija netradicionāls, un Tonijs īpaši nopūlējās izvairīties no parastās prakses, kad divi cilvēki sēž cietos krēslos, stulbi blenž kamerā un nododas ne īpaši saturīgai jautājumu un atbilžu apmaiņai. Mūsu dzīvoklis tika pārveidots par studiju. Mūsu suns Džonijs, par laimi, šo vietu uztvēra kā īstās mājas, toties mēs pieļāvām liktenīgu kļūdu, veltīdami trīs epizodes Čalmondelijam, kurš, līdzīgi visiem dzīvniekiem, nekad neuzvedās, kā paredzēts. Tā vien likās, ka mūsu dārgais pērtiķis, tik bieži parādīdamies tādās slavenās programmās kā Tonight, jau bija tik ļoti pārņemts ar savu personību un savu īpašo stāvokli, ka kļuva uzpūtīgs un negrasījās nevienam piekāpties. Šos raidījumus gan kritiķi, gan skatītāji uzņēma ar stipri dalītām jūtām, tomēr no mūsu viedokļa tam visam bija vērts iet cauri, jo programmas veidošanas laikā mēs lieliski iepazinām gan televīziju, gan paši sevi. Droši vien vissvarīgākā mācība bija atklāsme, ka Darels nejūtas labi televīzijas studijā; tātad, ja viņš grasījās veidot karjeru šajā virzienā, viņam vajadzēja filmēties notikuma vietā, nevis pārcelt visu uz studiju. Es pati gan dievināju televīziju, taču mēs abi to uztvērām vienīgi kā skatlogu dabas aizsardzības nozīmīguma demonstrēšanai.
Kad mēs visi jau sākām zaudēt cerību jebkad atrast ideālu vietu savam zoodārzam, saņēmām vēstuli no Pūlas pilsētas valdes sekretāra. Izrādījās, turienes municipalitāte nopietni interesējusies par zoodārza ideju un varēja piedāvāt teicamu vietu. Darels ar lielu sajūsmu pieķērās šai iespējai, jo gads tuvojās beigām un visai drīz laiks kļūs pārāk auksts dzīvnieku turēšanai zem klajas debess, tāpēc bija ļoti svarīgi kaut ko darīt labi ātri. Ikviens, kam bijušas darīšanas ar vietējiem varasvīriem, zinās, cik daudz vilšanās šāds kontakts spēj sagādāt, un ka tādu apzīmējumu kā "ātri" un "steidzami" viņu leksikā nav. Vieta, kas municipalitātei padomā, bija gluži jauka - veca māja Džordža stilā un tai piederoša teritorija pašā Pūlharboras malā. Vieta bija visādā ziņā teicama, izņemot to, ka māja atradās ļoti sliktā stāvoklī un tās savešanai kārtībā vajadzētu milzum daudz naudas. Tas pats attiecās uz palīgbūvēm un dārznieka namiņu, kuru patiesībā pienāktos nojaukt un uzbūvēt no jauna. Tomēr mēs neatkāpāmies un nākamo astoņpadsmit mēnešu gaitā izšķiedām šausmīgi daudz laika un naudas, pūlēdamies atrast paņēmienu, kā apmierināt visdažādākās pilsētas domes prasības un pierunāt musu banku Londona aizdot desmit tukstošus
mārciņu.
Drīz kļuva nepārprotami skaidrs, ka mēs nevarēsim laikā tikt pie telpām, kur ziemā izmitināt dzīvniekus, bet tad Darelam prātā iešāvās lieliska ideja.
- Kāpēc gan nepierunāt kādu no vietējiem lielveikaliem izvietot savā pagrabstāvā mazu zoodārzu kā Ziemassvētku izpriecu pircējiem?
- Ir vērts pamēģināt, - es piekritu, un visbeidzot Dž. Dž. Allens mums piedāvāja telpas uz ļoti pieņemamiem noteikumiem. Viņi piekrita pēc mūsu projekta uzbūvēt savā pagrabā būrus, vidū izveidojot dārgumiņa Čalmondelija bērnistabu. Mēs savukārt apņēmāmies tur nogādāt nepieciešamos dzīvniekus, kalpotāju, kas tos apkops un pabaros, un, protams, visu barību; iespējamos ienākumus mēs sadalītu līdzīgi. Mēs bijām iedzīti pārāk lielā izmisumā, lai strīdētos, bet domājām - ja varēsim kaut vai maksāt kādam algu par dzīvnieku pieskatīšanu, tas būtu jau vienas problēmas risinājums. Pārējos dzīvniekus varētu izmitināt Peintonas zoodārzā, un mēs bijām ārkārtīgi pateicīgi zoodārza vadībai par dzīvnieku aprūpēšanu un pabarošanu, jo tie jau ilgi bija pamatīgi placinājuši mūsu niecīgo kapitālu; turklāt Darels, pārlieku aizņemts ar pārrunām Pūlā, nebija vajadzīgajā noskaņojumā jaunas grāmatas rakstīšanai.
Darījums ar Allenu nesagādāja ne mazākās raizes, līdz kādā svētdienas rītā, kad mēs baudījām atpūtu un priecājāmies, ka šodien nekur nav jāiet, iezvanījās telefons. Margareta iesteidzās istabā.