- Džerij, zvana no Bornmutas policijas. Pie Allena kaut kas atgadījies. Vai parunāsi ar viņiem?
Darels pietrūkās no krēsla. Drīz vien viņš atgriezās istabā, pūlēdamies uzvilkt mēteli.
- Sasodītā babuīniete Džordžīna kaut kā tikusi ārā no būra un tagad demolē veikala skatlogu. Es izsaucu taksi, un jums visiem jābrauc man līdzi, - viņš nobrēca un izsteidzās no istabas. Kad beidzot nokļuvām pie veikala, mums nācās lauzt ceļu cauri skatītāju pulkam, kas blenza skatlogā. Džordžīna tur iekšā no sirds uzjautrinājās, lēkādama pa gultām un griezdama jautru danci. Darels, ārkārtīgi satraukts, steidzās uz mūsu pusi.
- Tu un Margo apsargāsi šo ieeju, bet es ar diviem policistiem centīšos to lopu iedzīt stūrī.
Cilvēki gan veikalā, gan tā ārpusē vēl vairāk iedrošināja Džordžīnu, un viņa patiesi baudīja tai izrādīto uzmanību, taču visbeidzot aptvēra, ka Darela garastāvoklis - tieši otrādi - kļūst arvien nelāgāks. Džordžīna allaž uzvedās kā īsta gļēvule, droši vien ķircināšanas un sitienu dēļ, ko viņai kādreiz bija nācies piedzīvot kā publikas uzjautrinātājai kādā Āfrikas bārā, no kurienes mēs viņu izglābām. Viņa pēkšņi ciešā tvērienā piekļāvās viena policista kājai un sāka spiegt. Paklausīdams Džerija rīkojumam, policists stāvēja mierīgi, līdz Džerijam izdevās atbrīvot viņa kāju un ieslodzīt Džordžīnu atpakaļ būrī.
- Nu gan, ser, es jau domāju, ka gals klāt, - nabaga kruķis atzinās, slaucīdams sviedrus no pieres.
- Jūs rīkojāties gaužām pareizi, un es vēlos jums visiem pateikties par palīdzību.
- Nekādu grūtību, ser, - policists apgalvoja, - un, jāsaka, tās vismaz bija pārmaiņas pēc ņemšanās ar pusaudžiem.
Nabaga veikala direktors, kas bija steigā atsaukts no mājām, kaut ko murmināja par nodarīto zaudējumu aprēķināšanu - par laimi, tie bija nenozīmīgi, salīdzinot ar teorētiski iespējamo -, toties mēs visu atlikušo dienu nervozi nosēdējām pie telefona, gaidīdami vēl kādu zvanu no veikala; par laimi, nekas vairāk neatgadījās.
Atlikušajā laikā, ko dzīvnieki pavadīja Allena veikalā, nekādi starpgadījumi nenotika, turklāt ekspozīcija bija tik veiksmīga, ka to atstāja veikalā vēl vairākas nedēļas pēc Ziemassvētkiem. Saņemtie ienākumi gan nosedza mūsu izdevumus par barību, tomēr patiesībā nevienam no mums nebija žēl, kad pasākums beidzās. Mūsu draugs, dārzeņu tirgotājs, izpalīdzēja citā vīzē - viņš nodeva mūsu rīcībā savu kravas mašīnu, lai varētu visus dzīvniekus (izņemot Boli un Mazo) nogādāt uz Peintonas zoodārzu, un drīz vien kaimiņi no jauna sāka ar mums sasveicināties. [34] pēc drudžainās rosības, kādai bijām pakļauti turpmāko pāris mēnešu laikā, likās dīvaini, ka drīkstam vārtīties pa gultu līdz astoņiem no rīta, nevis esam spiesti jau mazā gaismiņā skriet, lai pārliecinātos, vai dzīvnieki ir sveiki un veseli, nedz arī raizēties par laika apstākļiem vai cīnīties ar telts auklām (kādu nakti mums to nācās piedzīvot, jo negaidītas spēcīgas vēja brāzmas gandrīz sagāza dzīvnieku mitekli). Čalmondelijs arī Bornmutā palika pie mums, jo bija pārāk izlutināts, lai viņu nometinātu zoodārzā, un Džerija māte viņu mīlēja un appuišoja gluži kā bērnu un izpildīja ikkatru viņa vēlēšanos. Pat Sofija, kurai gan pienāktos būt prātīgākai, izturējās pārlieku mīļi pret Čal- mondeliju, un kādu rītu es viņu pieķēru, viesistabā pastaigājoties šurpu turpu ar pērtiķi uz galvas.
- Viņam tā patīk, - Sofija taisnojās, kad es viņu rāju, - un
viņš taču vēl ir mazulītis.
Pārrunas ar Pūlas vadību nebeidzami vilkās garumā, tomēr visbeidzot mēs nonācām pie vienošanās, kas apmierināja abas puses, un Hārts Deiviss apsolīja dot garantiju desmit tūkstošu mārciņu bankas aizdevumam, jo saprata, ka zoodārzs dos materiālu nebeidzamai grāmatu straumei un viņam būs ekskluzīvas to izdošanas tiesības.
Tomēr šī noma galu galā izrādījās neiespējama. Bija pilnīgi skaidrs, ka lielākā daļa no desmit tūkstošiem izies vienīgi mājas un palīgbūvju īpašajam remontam, un tas neatbilda mūsu mērķiem - galvenais taču bija ierīkot visdažādākās nepieciešamās ierīces un būves, kā arī ievilkt apkuri, apgaismojumu un tamlīdzīgas būtiski svarīgas ērtības. Darels jutās rūgti vīlies, un mēs negribīgi nācām pie atziņas, ka jāatmet doma par zoodārza ierīkošanu Pūlā. Pūlas pilsētas valde uzskatīja, ka esam viņus nelāgā kārtā nodevuši, taču šie ļaudis nespēja aptvert, cik daudz laika un naudas mēs bijām izšķieduši pārrunu laikā un cik svarīgi mums tagad doties vēl vienā ceļojumā, lai turētu līdzi mūsu izdevēja tempiem. Nabaga Darels vai juka prātā no uztraukuma.
- Ja kaut ko nedarīsim visdrīzākajā laikā, mēs zaudēsim dzīvniekus, kuri tagad mitinās Peintonā.
Mēs bijām noslēguši vienošanos ar zoodārzu: ja līdz noteiktam laikam neatprasīsim dzīvniekus, zoodārzs tos paturēs savā īpašumā. Šāda vienošanās bija pavisam godīga, jo viņi ta<*u lielāko gada daļu bija šos dzīvniekus izmitinājuši un barojuši.
- Varbūt dosimies vēl vienā ceļojumā un izvairīsimies no šīs ķēpas? - es ierosināju.
Džerijs pieķērās šai idejai, un tika nolemts vēlreiz atgriezties Argentīnā, taču šoreiz nekur prom no tās neceļot.
Pirms aizbraukšanas vajadzēja atrisināt vairākas problēmas, no kurām nopietnākās bija mūsu zoodārza nākotne un Čalmondelija turpmākais liktenis, jo ap to laiku viņš bija kļuvis par diezgan lielu apgrūtinājumu, un neviens, izņemot pašu Darelu, netika ar pērtiķi galā.