- Lai nu kā, turpināsim attīstīt Argentīnas ceļojuma ideju. Ar zoodārza un Čalmondelija jautājumiem tiksim galā tad, kad Argentīnai viss būs sagatavots.
Tā nu mēs ar Sofiju ķērāmies pie darba. BBC bija aizrāvusi doma par šo ceļojumu, kaut arī viņi baidījās, ka nevarēs nosūtīt operatoru kopā ar mums. Tomēr viņi piedāvāja noslēgt līgumu par jebkādas filmas izrādīšanu, ko mēs uzņemtu paši. No jauna vērsāmies pie saviem vecajiem draugiem ārlietu ministrijā un Argentīnas vēstniecībā, un visi izrādījās tikpat izpalīdzīgi kā pirms četriem gadiem.
- Zini, tā vien liekas, ka pirms došanās ceļā man jānodod Hār- tam Deivisam vēl viena grāmata, bet, godīgi sakot, es nejūtos spējīgs šobrīd aprakstīt Āfrikas ceļojumu, - Darels ieminējās.
- Kā būtu, ja publicētu visus tos uzstāšanās scenārijus, kurus tu gatavoji BBC7 .
- Kādus scenārijus?
- Nu, tos, kurus tu nosauci par "Saskarsmi ar dzīvniekiem". Atceries, cik tiem bija lieli panākumi un cik daudzi cilvēki rakstīja un lūdza atsūtīt kādu kopiju?
- Tu domā, ka Hārtam Deivisam tie patiks?
- Tomēr labāk nekā nekas, - es neatlaidos, - un gan jau Spensers dos kādu padomu.
Spenseram šī doma likās laba, tomēr viņš vēlējās vispirms izlasīt scenārijus un tikai tad pieņemt lēmumu. Kad bijām saņēmuši Spensera piekrišanu, stāstu sakārtošana un sasaistīšana ar īsu ievadu vairs nekādas pūles nesagādāja. Ralfs Tompsons sagatavoja grāmatai vairākas burvīgas ilustrācijas, un, visiem (izņemot mani) par lielu pārsteigumu, cilvēki šo grāmatu uzņēma pavisam labi, kaut arī panākumi bija pieticīgi.
- Tas ir gluži kā gūt samaksu vēlreiz par jau padarītu darbu, - Sofija smējās, - bet nedomāju, ka tev kaut kas tāds izdosies vēlreiz.
Lai nu kā, tas deva Hārtam Deivisam jelkādu nodarbošanos mūsu prombūtnes laikā.
Taču mūsu galvenās rūpes bija izplānot ceļojumu visos sīkumos. Džerijs bija neprātīgi aizrāvies ar Darvina grāmatu "Ceļojums ar "Blglu"" un slepus kāroja doties uz Patagoniju, lai savām acīm redzētu pingvīnus, kotikus un jūras ziloņus, kas mita piekrastē.
- Nekad vēl neesmu dzīvojis lielu dzīvnieku vidū, - viņš teica. - Tam jābūt kaut kam aizraujošam.
Mēs ar Sofiju tikai aši saskatījāmies.
- Tās vismaz būtu pamatīgas pārmaiņas pēc visiem šiem zoodārziem, bankām, īres naudām, mērniekiem un pilsētu domēm, - es smējos, - un es laikam gan labprātāk diskutētu par saliekamajiem būriem un ceļu stāvokli.
Mēs apvaicājāmies automobiļu ražotājiem, varbūt tie reklāmas nolūkos mums varētu piešķirt kādu lendroveru, taču viņi gluži pamatoti uzskatīja šādu darījumu par neizdevīgu, jo Dienvidamerikas tirgus vienmēr ir ierobežots; tā vietā viņi mums par lētāku naudu piedāvāja īpašu modeli tāliem ceļojumiem - ar divtik lielu benzīna bāku un vēl citiem uzlabojumiem. Šis piedāvājums bija liels atspaids, un uz tādiem pašiem noteikumiem mēs dabūjām ari treileru. Šoreiz es biju nolēmusi pati uzraudzīt jūras ceļojuma biļešu pasūtīšanu, jo nevēlējos vēlreiz piedzīvot iepriekšējā kuģojuma neveiksmi. Nabaga Darelam šis gads dažādu iemeslu dēļ bija gaužām ļauns, un es cerēju, ka ceļojums viņam nāks par labu. Blue Star ļaudis bija ļoti pretimnākoši un solīja mums rezervēt vietas uz viena no saviem kravas kuģiem.
Biju iedomājusies, ka jautājums par zoodārzu pilnībā nolikts uz augstākā plaukta, taču nebiju ņēmusi vērā Darela stūrgalvību.
- Kaut kur vadošos amatos pilnīgi noteikti jābūt saprātīgiem cilvēkiem ar vērienīgu skatījumu un bez veco, labo pilsētplāno- tāju uzliktajiem žņaugiem, - viņš kādu dienu rūgtā balsī nostenējās. Pirms vēl aptvēru savu sakāmo, biju ierosinājusi Nor- mandijas salas.
- Tur ir labāks klimats nekā šeit un arī valdība saprātīgāka - šķiet, ka ir vērts pamēģināt.
- Lieliska doma, tomēr es tur nepazīstu nevienu, kas varētu mums palīdzēt, arī laika gandrīz vairs nav.
Taču palīdzību mēs saņēmām, turklāt no pavisam negaidītas puses. Darels pieteicās viesos pie Rūperta Hārta Deivisa, lai pateiktos viņam par palīdzību bankas aizdevuma lietā un paskaidrotu, kāpēc nebūs vajadzības to izmantot. Hārts Deiviss gaužām sadrūma par mūsu neveiksmi Pūlā.
- Tev noteikti izdosies atrast kādu citu vietu, Džerij. Jābūt ļoti daudzām iespējām.
- Tev noteikti ir laba tiesa taisnības, bet itin visur Lielbritānijā jātiek galā ar pilsētplānošanu. Džekija ierosināja Džērsiju, bet problēma ir tāda, ka mēs tur nevienu nepazīstam.
- Toties es pazīstu! - Rūperts atbildēja. - Tur dzīvo kāds mans vecs armijas laika draugs, un esmu pārliecināts, ka viņš darīs visu iespējamo, lai jums palīdzētu. Es viņam šodien pat aizrakstīšu. Nekad nevar zināt, varbūt viņš jūsu dēļ paveic kādu brīnumu.
Rūperta draugs dedzīgi vēlējās palīdzēt, un drīz vien mēs devāmies uz Džērsiju, kur majors Freizers mūs sagaidīja un izvadīja ekskursijā pa visu salu, lai mēs varētu aplūkot dažādus viņam zināmus pārdodamos īpašumus. Tomēr kaut kādu iemeslu dēļ neviens no piedāvātajiem variantiem īsti nederēja. Mēs nevarējām atļauties maksāt šaušalīgi augstas cenas, kādas tolaik Džērsijā pieprasīja, tāpēc vajadzēja kaut kur atrast īpašumu ilgtermiņa nomai ar palīgbūvēm, ko par saprātīgām izmaksām pārvērst dzīvnieku mitekļos.
- Nekrītiet izmisumā, veco zēn, - majors mierināja, - dosimies uz manu māju, iedzersim un parunāsim.
Les Augres muiža bija skaists īpašums, iespaidīgā tīra granīta ēka celta burta U formā, katra garenā bloka galā brīnišķīga piecpadsmitā gadsimta granīta arka. Hjū Freizers nepārprotami ļoti lepojās ar savu īpašumu un ar mīlestību izrādīja mums granīta palīgbūves. Tur bija sidra spiede, govju kūtis un garāžas, skaists dārzs ēkas aizmugurē, vienu no granīta sienām klāja akmensdārza augi. Bija arī liels dīķis un iegrimusi pļava.