piestāšanas vietu. Hosefina bija pirmšķirīga braucēja un lieliska ceļabiedre. Mēs nožēlojām vienīgi to, ka viņai nebija iespējams doties kopā ar mums tālāk uz dienvidiem - tas ir, ja mums vispār izdosies kaut kur tālāk nokļūt. Braukšana pa Buenosairesu ar Hosefinu pie stūres bija baiss pārdzīvojums, un sasprindzinājumu mazināja vienīgi viņas veiklie uzbrukumi ikvienam nabaga bezpalīdzīgam braucējam, kas uzdrošinājās nebūt ar viņu vienisprātis. Kratīdama dūres un nebeidzamā straumē bārstīdama spāņu lamuvārdus, Hosefina neatstāja nabaga cilvēkam ne mazākās šaubas par to, ko domā par viņa senčiem un viņu pašu. Diemžēl viņa uztvēra arī dažus no sulīgākajiem anglosakšu izteicieniem, ar kādiem Darels stresa brīžos mēdza mētāties; bija mazliet satraucoši dzirdēt Hose- finu viņas ne gluži teicamajā angļu valodā kādu nozākājam par "grāvī dzimušo truliķi".
Lai kaut mazliet izkliedētu monotonos muitas nama apmeklējumus, de Soto ģimene ierosināja pavadīt kādu dienu viņu estansijā - turpat netālu no Buenosairesas. Mēs paņēmām līdzi Darela kundzi, jo viņai vēl bija atlikušas dažas dienas līdz braucienam atpakaļ uz Angliju. Automobilis bija bāztin piebāzts ar de Soto ģimenes locekļiem, un šofera lomā darbojās brālis Karloss. Ceļojums uz Segundu bija brīnišķīgs atvaļinājums un patiesi nāca mums par labu, jo varējām vērot putnus ezerā aiz mājas un jādelēt pa pampu. Darela kundze bija īpaši sajūsmināta par iespēju redzēt dabā kaut vienu no tām vietām, par kurām tikām viņai stāstījuši, un ne aci nepamirkšķināja, kad mašīna sāka slīdēt nesenās lietusgāzes dubļos. Patiesi apbrīnojami, cik ātri Argentīnas ceļi pat no visniecīgākā lietus kļūst par dubļu jūru un tikpat ātri karstajā saulē izkalst; tomēr arī šeit, tāpat kā Āfrikā, itin visur ir putekļi.
Mums visiem bija gaužām žēl atvadīties no Džerija mātes, bet viņa bija pavadījusi jauku atvaļinājumu un baudījusi izdevību tikties ar visiem mūsu draugiem.
Mūsu cīņa ar muitu turpinājās bez panākumiem, kaut gan šķita pazibam neliels cerību stariņš - pats galvenais Garsijas kungs solījās nākamnedēļ satikties ar Džeriju. Tā kā mūsu priekšā bija vēl viena nedēļas nogale, de Soto ierosināja vēlreiz doties uz Segundu. Šoreiz diena iegadījās brīnišķīga, un bija ļoti patīkami vienkārši klejot apkārt, kaut ko nofotografēt un vērot putnus. Kamēr pārējie dzēra mate, Dienvidamerikā tik ierasto zāļu tēju, es nolēmu iztīrīt lendroveru, kas bija pilns ar visādām drupatām, konfekšu papīriem un biezu putekļu kārtu. Tolaik lendroveriem aizmugurē bija parastas durvis, kuru augšdaļu varēja atvērt uz augšu, bet apakšdaļu vai nu noturēja ķēdes, vai to varēja pilnīgi nolaist. Kaut kāda nezināma iemesla dēļ es laikam biju rīkojusies pārāk enerģiski un manas neapvaldītās kustības atsvabinājušas durvju augšdaļas balstus; kad nu es tā stāvēju, apbrīnodama savu meistardarbu, smagās durvis uzgāzās man uz galvas. Neganti lādēdamās un juzdamās mazliet apdullusi, tomēr nolēmu pabeigt uzkopšanu; tajā brīdī ieradās Darels, lai noskaidrotu, ko es daru.
- Neko, - es teicu, - vienkārši tīru mašīnas aizmuguri.
- Tu esi ļoti bāla. Vai jūties labi?
- Tik labi, cik vien varu justies, dabūjusi ar durvīm pa galvu. Citādi viss kārtībā.
Viņš tikai pasmaidīja un paberzēja manu punu, kas jau sāka parādīties.
- Met visu pie malas un nāc apsēdies. Kāds nieks putekļu mums neko ļaunu nenodarīs. [35]
Mēs atgriezāmies Buenosairesā un atklājām, ka pirmdienas rītā kāds senjors Dante pēkšņi nospriedis, ka nekavējoties drīkstam saņemt visu savu ekipējumu. Visi centieni noskaidrot tik pēkšņas kapitulācijas iemeslu palika bez rezultātiem. Vai nu to neviens nezināja, vai arī uzskatīja par labāku mums neatklāt.
- Pietiks, ja būsiet pateicīgi, ka beidzot esat visu no viņu rokām dabūjuši ārā, - teica Rafaela māsa Mersedesa, - necentieties izprašņāt par iemesliem. Vienkārši ņemiet visu ciet un brauciet prom.
Pēc tam mēs par savu ceļojumu uz dienvidiem konsultējāmies ar doktoru Godoju, Argentīnas Lauksaimniecības ministrijas Faunas departamenta vadītāju; viņš mums ieteica braukt uz Puertodeseado un tur satikties ar kapteini Giri, kurš zinot pingvīnu kolonijas uzturēšanās vietu un varētu mums palīdzēt uzņemt nepieciešamo filmu.
- Bet kur atrodas jūras ziloņu un kotiku kolonijas? - Džerijs vaicāja.
- Tās jūs atradīsiet Valdesa pussalā, bet, lai nokļūtu pussalā, jums vispirms jābrauc uz Puertomadrinu, un turienes roņu mednieki jums parādīs koloniju atrašanās vietas. Es jums iedošu viņu vārdus. - Tad viņš mums parādīja vairākas togad no lidmašīnas iepriekš uzņemtas roņu kolonijas fotogrāfijas. Šis skats iesvēla Darelā trakotu entuziasmu.
- Nevaru vien sagaidīt, kad tur nokļūšu, - viņš klāstīja. - Man roņi vienmēr likušies kas īpašs, un dzīvot to vidū laikam gan ir brīnišķīgi.
Neviens cits tik sajūsmināts nebija.
Vēl viena problēma, kuru vajadzēja atrisināt, bija atrast piemērotu šoferi, kurš samērā labi pārzinātu attālo dienvidu rajonu ceļus; mums bija vajadzīgs arī tulks - Rafaels šoreiz nevarēja braukt kopā ar mums, jo universitātē mācījās par veterinār- ķirurgu un nevarēja pamest mācības. Tomēr Rafaels ieminējās, ka viņa māsīca Marī Renē varētu piekrist būt par mūsu tulku, ja vien mēs spētu pagaidīt līdz gada beigām, kad viņai sāksies kārtējais atvaļinājums. Tika norunāta tikšanās, lai šo jautājumu apspriestu.
Tolaik es sāku justies diezgan savādi un kādu vakaru restorānā gandrīz paģību - kaut kas tāds ar mani agrāk nebija atgadījies. Visa de Soto ģimene, kā likās, sastāvēja vienīgi no ārstiem, tāpēc nebija grūti pierunāt kādu no viņiem uzmest man aci.