- Lieta ir pavisam skaidra, - ārsts teica. - Viņai ir viegls smadzeņu satricinājums, ko radījis sitiens pa galvu, tāpēc iesaku Džekijai pāris dienu pavadīt tumšākajā no istabām un izturēties ļoti mierīgi, izvairoties no satraukumiem. Ja līdz nedēļas beigām nekļūs labāk, pasakiet to man, un es likšu izdarīt dažus rentgena uzņēmumus. - Un tad ar mīlīgu smaidu viņš devās prom. Šim cilvēkam bija pilnīga taisnība, jo pēc divām dienām es atkal jutos pavisam labi un drīz vien no jauna ņē- mos kārtot mūsu aizbraukšanu.
Marī Renē piekrita doties mums līdzi un atrada mums arī šoferi: jaunu juristu vārdā Dikijs Solo, kurš gluži labi pārzināja apkārtni, taču spēja mūs tikai aizvest līdz izraudzītajai vietai - viņš nevarēja ilgi uzkavēties. Šis apstāklis mūs pārāk neuztrauca, jo uzskatījām, ka pa visiem kopā atpakaļ uz Buenosairesu kaut kā spēsim atbraukt. Visbeidzot tika noteikts aizbraukšanas brīdis: pirmajā janvārī agri no rīta. Mūsu pārējos draugus šis lēmums uzjautrināja, jo viņi uzskatīja, ka Jaungada dienā neviens nebūs spējīgs doties prom no Buenosairesas, taču nebija rēķinājušies ar mūsu iedvesmu. Tomēr tad, kad viss bija nokārtots, gadījās nelaime. Hosefina mašīnā veda mūs uz Marī Renē māju, lai mēs iedzertu pa glāzītei pirms došanās uz kokteiļu viesībām un, kā parasti, enerģiski pļāpādama, īsti neveltīja ceļam uzmanību. Kad tuvojāmies vienīgajam luksoforam Buenosairesā, mainījās gaismas, un man, sēžot priekšā, bija skaidrs, ka Hosefina to nav pamanījusi.
- Sarkanais! - es iekliedzos un nākamajā brīdī jau ietriecos priekšējā stiklā, pirms Darels mani paguva satvert un pievilkt sev klāt. Pāri mums šļācās asins šaltis. Vienīgais, ko es vēlējos uzzināt, bija - vai lendrovers nav cietis. Izrādījās, ka esam ieskrējuši priekšējā mašīnā, tāpēc arī es ietriecos stiklā. No visām pusēm saskrēja cilvēki, visi reizē kliedza un piesolīja palīdzību, un drīz vien mašīna bija ielenkumā. Es joprojām jutos pavisam labi, kaut arī asinis turpināja tecēt un lēni pārklāja mūs abus.
- Hosefma, brauc ātri uz manu māju, - Marī Renē izrīkoja, - lai mans tēvs varētu apskatīt Džekijas galvu.
- Vai nevajadzētu vest viņu uz slimnīcu? - ieminējās Sofija, kas arī bija dabūjusi pamatīgu triecienu.
- Nē, mīļā, būs labi - ja mans tēvs pats nevarēs palīdzēt, viņš ieteiks, uz kuru slimnīcu braukt. Nu gan brauc labi ātri, Hosefina, lai varam apturēt asiņošanu.
Diemžēl Marī Renē tēvs bija sirds slimību speciālists, un viņam nebija nekāda aprīkojuma, lai tiktu galā ar tādiem negadījumiem kā mans savainojums, tāpēc viņš mūs nosūtīja uz kādu pazīstamu dziednīcu, iepriekš piezvanījis uz turieni un brīdinājis par mūsu ierašanos. Ap to laiku es jau jutos gaužām nelāgi, un ikvienam bija skaidrs, ka trieciens bijis pamatīgs. Dziednīcā mani ātri aizveda uz operāciju telpu un izmeklēja. Ievainojums izrādījās pavisam niecīgs, kaut arī bagātīgi asiņoja, kā jau visi pušumi galvā. Paskatoties uz Džeriju un mani, varēja nodomāt, ka esam piedzīvojuši īstu asinspirti. Visbeidzot man uz pieres uzlika piecas šuves, lika izturēties mierīgi un pēc nedēļas atnākt atkal, lai varētu izņemt diegus. Dīvaini, bet es nejutu nekādas sāpes.
- Neraizējies, rīt tu jutīsies šausmīgi, - Darels mierinoši pareģoja, - un es nebūšu pārsteigts, ja tev zem abām acīm parādīsies "lukturi".
Nabaga Hosefina bija ļoti apbēdināta un nebeidza sevi vainot.
- Nerunā muļķības, - Darels teica, - nebija jau nekas nopietns. Labāk iesim un iedzersim, lai to visu nosvinētu.
Laikā, ko pavadīju operāciju zālē, Džerijam bija atļauts stāvēt man līdzās. Viņš tur gluži bāls nostāvēja visu laiku, turēdams manu roku, un esmu pārliecināta, ka bija par visu šo jezgu satraucies krietni vairāk nekā es pati. [36] pirms došanās uz kokteiļu viesībām mēs nolēmām piestāt kādā kafejnīcā un katrs iedzert krietnu mēriņu brendija.
- Es gan nedomāju, Darel, ka mēs esam pietiekami izskatīgi kokteiļu viesībām - kā tev šķiet?
Žēli noraudzījāmies uz savām asinīm notrieptajām drēbēm.
- Tagad nav laika braukt atpakaļ uz viesnīcu pārģērbties, tāpēc dosimies vien uz viesību namu, paskaidrosim, kas noticis, un tūlīt brauksim prom.
Viesību rīkotājus mūsu drūmais izskats mazliet satrieca, bet viņi ātri vien novērtēja situāciju un uzstāja, lai mēs nākam iekšā un kaut ko krietni stipru iedzeram. Visi izturējās ārkārtīgi mīļi un neparko negribēja ļaut mums doties prom, taču ap to brīdi es jutu, ka vēlos vienīgi mierīgi pagulēt tumsā - prom no citiem. Nākamo dienu es pavadīju gultā, ēdu pavisam maz un nedarīju neko; vēl dienu vēlāk noteikti vēlējos celties un kopš tā laika biju uz pekām - turklāt bez jebkādiem "lukturiem".
Agri pirmā janvāra rītā mēs bijām mundri un gatavi doties ceļā, taču ne no Marī Renē, ne Dikija nebija ne miņas.
- Te nu bija agrā izbraukšana, - es teicu. - Varu derēt, ka tie abi tā ari nav devušies mājās no viesībām un nu izguļ orģiju dzērumu.
Mēs sēdējām un gaidījām, līdz beidzot ap pusseptiņiem mūsu guļamistabas durvīs parādījās divi ļoti noguruša paskata ļautiņi.
- Vai jūs abi esat pārliecināti, ka vēlaties šodien kaut kurp aizceļot? - Darels apjautājās. - Es neiebildīšu, ja jūs labāk vēlētos nogaidīt līdz rītam.
Šis ierosinājums, kā likās, abos no jauna iededza interesi par dzīvi, jo viņi ņēmās dedzīgi protestēt, ka esot pilnīgi gatavi doties ceļā, kaut arī izskatoties pusaizmiguši; tāpēc mēs piekrāvām lendroveru un treileru, atstājot aizmugurē tikai tik daudz vietas, kur iespraukties man un Sofijai, bet Džerijs, Marī un Dikijs saspiedās priekšā. Diena bija patiesi jauka, rīta debesis pielijušas ar rožainu blāzmu, kas pareģoja svelmaini karstu dienu, tāpēc man nebija žēl redzēt Buenosairesu pagaistam tālumā.