Dikijs bija sabiedrības dvēsele un visu laiku uzjautrināja mūs, triekdams visādas blēņas, tomēr izrādījās arī teicams šoferis, un pēc asinis stindzinošajiem piedzīvojumiem ar Hosefinu pie stūres šis brauciens uz Mardelplatu bija tīrā izprieca. Mardel- plata ir Argentīnas visīstākais kūrorts. Neviens, kam sabiedrībā ir jel kāds svars, ne par kādu naudu janvāri un februārī nepaliek Buenosairesā, visi migrē divos virzienos - vai nu uz šo diezgan šķebinošo kūrortu dienvidos vai uz rietumiem - kalnu un Bariloči virzienā. Mūsu ierašanās piekrastē izraisīja pamatīgu kņadu, jo lendrovera sānus greznoja uzraksts DARELA EKSPEDĪCIJAS, zelta krāsas dodo un Darela iepriekšējo ekspedīciju uzskaitījums. Tā vien likās, ka ikviens vēlas mūs satikt; mūs no visām pusēm apbēra ar jautājumiem dažādās valodās, un sazin kāda iemesla dēļ neviens nespēja saprast, kas diviem argentīniešiem meklējams angļu ekspedīcijas sastāvā. Toties mums tas deva iespēju pamieloties ar vairākām vēršgaļas sviestmaizēm un iedzert alu, kā arī piepildīt savus termosus ar karstu, melnu kafiju. Dikijs pusstundu pagulēja, bet mēs pārējie no sirds priecājāmies par iespēju pasēdēt un pavērot vietējās izpriecas. To nakti mēs bijām plānojuši pārlaist mazā pilsētiņā Nekočejā, kur dzīvoja daži mūsu draugi. Lieki teikt, ka nebijām viņus brīdinājuši par savu ierašanos, tomēr pieņēmām kā pašu par sevi saprotamu, ka draugi par mūsu parādīšanos priecāsies un sagādās vietas viesnīcā. Šī bezrūpība mums gandrīz izvērtās par katastrofu, jo mēs atkal nebijām rēķinājušies ar atvaļinājumu burzmu; rezultātā tikai pēc kāda mūsu drauga ilgstošas lūgšanās mēs to nakti varējām pārlaist gultās.
Nākamajā dienā ap desmitiem turpinājām ceļojumu, kaut arī visi jutām, ka spētu nogulēt krietni ilgāk, un nonācām pilsētā, pret kuru es izjutu dziļu mīlestību, - Baijablankā. Kartē tā atrodas Dienvidamerikas labās puses izliekuma pašā apakšā un ir ļoti nozīmīga vieta, jo tieši šeit ceļi sadalās un tālāk ved vai nu uz Andiem un Čīli rietumos, vai uz Ugunszemi un Patago- niju dienvidos; diemžēl šī vieta iezīmē arī bruģētā ceļa beigas. Mēs pilsētā ieradāmies ātrāk nekā plānots un nolēmām turpināt braukt, cik tālu vien spēsim. Drīz vien pampu vietā parādījās Patagonijas skarbie briksnāji, un bruģētie ceļi palika tālu aiz muguras; turpmāk tie zem riteņiem bija vai nu dubļaini vai akmeņaini, savukārt daudzveidību ceļiem piešķīra grambas. Darels lādējās, ka līdz ceļojuma beigām viņam piemetīsies tiks, ja visi Patagonijas ceļi būs tik slikti. Gadījās vairāki samērā līdzeni ceļa posmi bez grambām, bet to diemžēl bija maz, un, lai gan Dikijs brauca uzmanīgi, mēs nespējām izvairīties no atsitieniem un palēcieniem bedrēs uz ceļa; rezultātā man drīz sāka nevaldāmi sāpēt galva, un es jutos tā, it kā manu muguru un sprandu būtu saspārdījis niķīgs zirgs. Sēdekļa pol- stēšana ar segām nespēja pasargāt no triecieniem, taču drīz vien mēs pie tiem gandrīz pieradām.
Mūsu brauciena mērķis bija Patagonesa, kuru Darvins bija pieminējis savā grāmatā "Ceļojums ar "Bīglu"". Nelaime vienīgi tā, ka bija ļoti tumšs un slapjš, tāpēc mēs nespējām atrast nožēlojamo pilsēteli, kas atradās nedaudz nost no ceļa, un Dikijs savā entuziasmā gandrīz iebrauca ezerā. Tomēr visbeidzot mēs vienojāmies, kurp braukt, un pēc neilga laika jau atradāmies vāji apgaismotā pilsētas laukumā. Nu vajadzēja atrast viesnīcu. Vienīgais pilsētas iemītnieks, kas izrādīja par mums interesi, bija policists; viņš šķita ārkārtīgi pieklājīgs un izpalīdzīgs un silti ieteica mums apmesties viesnīcā "Argentīna", kuru atradīsim vienu kvartālu tālāk. Dāsni pateikušies policistam, mēs nobraucām šo kvartālu un tiešām atradām ne visai iespaidīgu celtni, kura gan izrādījās slēgta un aizslēģota. Veselu pusstundu rībinājām pa durvīm un aizslēģotajiem logiem, paši kļūdami gandrīz histēriski. Aumaļām birdinot asaras, mēs izkāpām no mašīnas un daudzas reizes riņķojām apkārt mājai, cenzdamies atrast ieeju; visbeidzot Dikijam tas izdevās. Mēs iegājām iekšā, Dikijs tostarp atgriezās pie mašīnas, lai to iebrauktu paša atrastajā milzīgajā pagalmā. Pēkšņi itin visur iemirdzējās gaismas, un Marī Renē, izmisīgi cenzdamās apspiest histēriskos smieklus, paskaidroja diezgan noplukuša izskata sievietei ar lukturi rokās, ka mums nepieciešamas piecas gultas.
- Protams, senjora, - sieviete atteica, - mums šobrīd ir tikai daži viesi, ejiet vien un izvēlieties sev istabas. - Turpmāko stundu mēs pavadījām, līksmi skraidīdami pa visām istabām un izmēģinādami visas gultas; Marī Renē tostarp kā grieķu traģēdijas koris nemitējās skandināt, ka gultas pilnīgi noteikti esot pilnas ar blusām vai blaktīm un ka viņa jau nu negrasoties kādā no tām gulēt. Galu galā mēs izvēlējāmies sev istabu viesnīcas priekšdaļā, Sofija nolēma apmesties turpat blakus. Marī Renē gan teica, kuru istabu izvēlēšoties, taču apgalvoja, ka laikam tomēr negulēšot. Dikijam istabas izvēle bija pilnīgi vienaldzīga.
Tostarp atkal parādījās viesnīcas īpašniece, stiepdama lielus šķīvjus ar gardām šķiņķmaizēm un alus pudeles - par to mēs bijām īpaši sajūsmināti, jo kopš paša rīta nebijām kārtīgi ieturējušies. Atklājām iepretī savai istabai vannasistabu, ūdens bija lieliski karsts, tāpēc abi ar Darelu nolēmām nomazgāt vismaz daļu Patagonijas putekļu. Arī šoreiz Marī Renē pauda riebumu un izjusti apgalvoja, ka mēs iedzīvošoties kādā nelāgā kaitē. Tā vis nenotika, un esmu pārliecināta, ka viņu šis fakts stipri vien aizkaitināja.