Rīta gaismas staros Patagonesa izrādījās apburoša vieta, turklāt mēs bijām izraudzījušies labāko istabu visā namā. Istaba bija maza, toties ļoti tīra, un gultas ārkārtīgi ērtas, kaut arī to izskats atgādināja slimnīcu. Aiz augstajiem logiem atklājās sīciņš balkoniņš, no kura pavērās skats uz ielu un tālumā mirgojošo Rionegro.
- Manuprāt, te ir burvīgi, - Darels teica, - esmu laimīgs, ka nolēmām šeit apmesties.
Mēs pamodinājām pārējos un kopīgi devāmies lejup uz ēdamistabu, kur lielos daudzumos notiesājām karstu kafiju, grauzdiņus un brīnišķīgo Argentīnas kārumu - dulce de leche, kuru garša man atgādināja kausētas krējuma konfektes. Lieliski atspirguši un pamatīgi pieēdušies, sirsnīgi atvadījāmies no viesnīcas "Argentīna", ietrausāmies savā lendroverā un kratījāmies pāri varenajai upei, kas atdalīja Argentīnu no Patagonijas.
Braukdami mēs reizumis ieraudzījām kādu Patagonijas zaķi cenšamies mūs noskriet - šie skaistie dzīvnieciņi, vērodami garāmgājējus,, prot tupēt uz pakaļkājām kā ķenguri -, reizēm kādu bruņnesi un smieklīgus fazānus, kuriem vispār nav apjēgas par ceļiem, tomēr viņi dīvainā kārtā nekad nepakļūst zem mašīnas. Man šis apvidus likās aizraujošs: tas bija neauglīgs, skarbs, izkaltis un vēja ārdēts, taču kaut kas visā ainavā aizgrāba sirdi. Tā vien likās, ka var sadzirdēt zemes čukstus.
Laiks bija ļoti mainīgs - reizēm spīdēja saule, reizēm gāza lietus. Nobraukuši mazajā ostas pilsētiņā Sanantonio Oeste, mēs nolēmām tur pienācīgi ieturēties. Atradām mazu, jauku kafejnīcu, kurā mums pasniedza bagātīgas pusdienas: zupu, milzu bifštekus ar ceptiem kartupeļiem un, protams, saskaņā ar mūsu vēlmi - dulce de leche. Pusdienojot pagāja divas dīkas stundas, tomēr mēs uzskatījām, ka pirms došanās ceļojuma priekšpēdējā posmā uz Puertomadrinu ir vērts atpūtināt kaulus. Mums bija paredzēts satikties ar viesnīcas "Plaza" pārvaldnieku, bet mēs diemžēl ieradāmies vēlu vakarā un tikām iegrūsti gluži spartiskās istabās. Tomēr tas raizes nesagādāja, jo gultas arī šoreiz bija ērtas, un mēs bijām galīgi pārguruši, īpaši nabaga Dikijs, kurš stundām ilgi bija bez pārtraukuma vadījis mašīnu ļoti nogurdinošos apstākļos.
No rīta mēs satikāmies ar viesnīcas pārvaldnieku; viņš ātri sameklēja divus roņu medniekus, kuri mūs aizveda uz netālajām klintīm, no kurienes ar tālskati varējām vērot diezgan lielu šo brīnišķīgo dzīvnieku koloniju. Taču mednieki apgalvoja, ka vienīgā vērtīgā kotiku un jūrasziloņu vērošanas vieta, atrodoties, kā bija teicis Godojs, pašā tālākajā Valdesa pussalas galā. Toreiz mēs nevarējām uzkavēties, jo bija ļoti svarīgi pēc iespējas ātrāk nonākt pie pingvīnu kolonijas, pirms tie vietu pametuši. Tomēr mēs apsolījām pēc desmit dienām atgriezties.
Pa ceļam uz Deseado mums nācās braukt cauri ievērojamai naftas transporta ostai Komodoro Rivadavija; tolaik šī vieta piedzīvoja ievērojamu uzplaukumu, pateicoties nesen noslēgtajām naftas koncesijām (galvenokārt ar amerikāņiem), kas ļāva iegūt naftu tuvākajā apkārtnē. Šā uzplaukuma dēļ atrast brīvas Vietas viesnīcā izrādījās neiespējami. Rezultātā es, Sofija un Marī Renē nakti pavadījām vienā divguļamajā gultā, bet Džerijs un Dikijs - lendroverā. Mums nemaz nebija žēl aizbraukt no Komodoro. Tālāk apkārtne izskatījās gaužām dīvaina, mums ilgi nācās braukt cauri melnām smilšu kāpām. Nolēmām braukt bez apstāšanās, lai pēc iespējas ātrāk nonāktu Deseado. Mēs atradām viesnīcu, kuras bija ieteicis pārvaldnieks Puertomadrinā, taču arī tā bija bāztin piebāzta ar naftiniekiem, tā ka tajā naktī visi pieci bijām spiesti gulēt mašīnā. Nākamajā rītā atklājās Deseado jaukumi - laiks bija mākoņains, drūms, auksts un vējains, un pati vieta pilnā mērā atgādināja pārnestu pilsētu kādā Holivudas vesternā.
- Cilvēks, kas šo vietu nosaucis par "Alkām", nudien bijis izmisumā, - Dikijs komentēja.
Apmešanās vietu nebija iespējams atrast, iekams nejauši satikām vietējo pasta priekšnieku - izrādījās, ka viņš pēc izcelsmes bija brits un patiešām labi runāja angļu valodā. Būdams sabiedrības pīlārs, pasta priekšnieks personīgi uzņēmās pūles iztirdīt visus viesnīcu īpašniekus, tomēr neviens mums nespēja palīdzēt, tāpēc viņš devās uz Lauksaimnieku klubu un piespieda tā vadību piešķirt mums pāris istabu. Kamēr mēs pūlējāmies atrisināt guļvietu problēmu, Dikijs uzmeklēja vietējās aviolīnijas pārstāvi un pārliecinājās, ka lidmašīna dodas ceļā pēc stundas. Mums visiem bija ļoti žēl atvadīties no Dikija, tomēr man likās, ka slepenībā viņš priecājas par iespēju atgriezties Buenosairesas mutulī.
Mūsu draugs pasta priekšnieks atrada arī kapteini Giri, un kapteinis apsolīja sarunāt apmešanos kādā estansijā pavisam netālu no pingvīnu kolonijas. Senjors Uiči, estansijas īpašnieks, ieradās klubā nākamajā pēcpusdienā. Vēlāk atklājām, ka Uiči ir pa pusei indiānis - droši vien tieši šā iemesla dēļ viņš pāris ciemošanās dienu laikā pret mums izturējās tik laipni un pieklājīgi. Laipnais vīrs teica, ka esot ļoti laimīgs par mūsu gaidāmo apmešanos viņa mājā, un mēs vienojāmies doties ceļā nākamajā rītā. Lai nebūtu jāved visa bagātība līdzi, mēs ar kluba saimnieci sarunājām atļauju atstāt treileru pagalmā, kā arī saņēmām solījumu rezervēt istabas mūsu atpakaļbraucienam.
Uiči estansija bija nevainojama: viņš to pats bija uzcēlis pirms vairākiem gadiem, un, kaut arī māja bija pavisam vienkārša un tajā trūka daudzu tā saukto civilizētajā pasaulē nepieciešamo sīkumu, vismaz man un Sofijai dzīvošana šeit bija kā atrašanās gluži jaunā pasaulē. Māja bija celta ieplakā, bet īpašumu no vienas malas ierobežoja ārkārtīgi plaša pludmale, un mēs ar Sofiju staigājām pa to stundām ilgi, retumis satiekot vienīgi kādu austeru lasītāju vai aitu. Ledusaukstā jūra bija apburoši smaragdzaļā krāsā. Pēc Buenosairesas kņadas un Deseado netīrības te valdīja brīnišķīgs miers, un ne man, ne Sofijai nepavisam negribējās doties prom.