Pingvīnu koloniju varēja saost jau ilgi pirms to varēja ieraudzīt; nekas nelīdzinājās šo putnu saldajai zivju smakai, un neviens cits putns pasaulē nav tik dumjš. Kolonija stiepās jūdzēm tālu abos virzienos, un tās filmēšana nekādas grūtības nesagādāja: pingvīni nelikās par mums zinis, jo bija pārlieku aizņemti ar tādām svarīgām savas dzīves funkcijām kā vairošanās, došanās jūrā pēc ēdamā un mazuļu barošana. Apkārtne pilnībā atgādināja fotogrāfijās redzēto mēness virsmu, to klāja pingvīnu pašu izraktie mazie ligzdu krāterīši. Lielākā daļa kolonijas bija izvietojusies aiz ļoti augstas kāpas, kurai vajadzēja tikt pāri, lai šie muļķīgie putni nokļūtu jūrā pēc zivīm. Uzrāpšanās kāpā, turklāt pastāvīgi atrodoties zem svelmainiem saules stariem, bija ārkārtīgi liela piepūle tik maziem radījumiem, toties lejup viņi varēja nošļūkt kā ar ragaviņām. Ceļš kopumā laikam gan bija vismaz četras jūdzes garš, un es nekādā ziņā nejustu prieku, ja nāktos tādās ekskursijās doties regulāri. Es neparko nevarēju saprast, kāpēc pingvīniem pati karstākā dienas daļa jāpavada, elsojot pašā saules svelmē, nevis tupot savās vēsajās alās. Vēl mani satrauca augstais mirstības līmenis, jo itin visur mētājās pingvīnu mazuļu izkaltušie līķīši, turklāt nelikās, ka tos nogalinājuši kādi plēsoņas. Ari klimats te bija kā uz mēness: ēnā ledaini auksts, toties saulē varēja patiešām bīstami apdegt. Nevarētu teikt, ka man bija žēl pamest pingvīnus, jo manās acīs šiem putniem trūka personības un tie nepavisam neatbilda priekšstatam, kāds man par savvaļas pingvīniem bija radies, vērojot viņu sugasbrāļus zoodārzā. Vēl šobaltdien es nespēju uzlūkot šos nelaimīgos putnus, neizjuz- dama dziļas skumjas.
Brīžos, kad nefilmējām pingvīnus, mēs visi kāpās četrrāpus meklējām Patagonijas indiāņu seno apmetņu paliekas - Uiči stāstīja, ka tās te kādreiz atradušās - un uzgājām daudz brīnišķīgi izgatavotu un koši izkrāsotu bultu uzgaļu, dīrājamo skrāpju un pat seno medību ieroču boleadoras komplektu: virknē kopā sasietas trīs bumbiņas, kas sviedienā apvijas ap strausa vai gvanako antilopes kājām un nogāž medījumu zemē. Smilšu laukumā aiz kāpas Džerijs atrada indiāņa galvaskausu.
- Cik gaužām žēl, ka šo brīnišķīgo cilvēku vairs nav. Kāpēc gan notiek, ka tā sauktajām primitīvajām tautām un savvaļas dzīvniekiem progresa vārdā jāiet bojā? - Darels rūgti teica.
Marī Renē šā sakāmā galveno domu pārtulkoja mūsu namatēvam, un viņš atbildēja, ka šī vieta viņam allaž uzdzenot skumjas, jo tā vien liekoties, ka tur joprojām klīstot vientuļi indiāņu gari.
- Viņi ir mums visapkārt, un tieši par šiem gariem es izjūtu skumjas, jo viņi ir tik ļoti nelaimīgi.
Uiči bija taisnība, visu apkārtni caurstrāvoja skumju un nelaimes tuvuma nojausma. [37] taču pingvīnus, kā likās, šī sajūta neietekmēja - tie gāzelējās šurpu turpu pa kāpām, un cilvēkveidīgo dzīvnieku muļķība viņus netraucēja.
Mēs ar gandarījumu atkal devāmies uz ziemeļiem un atgriezāmies Valdesa pussalā pie kotiku un jūras ziloņu kolonijas. Šī pussala bija apburoša, krāsainības un ainavas ziņā tā ļoti atšķīrās no pārējās līdzenās un monotoni nedzīvās Patago-' nijas. Kalnaino apkārtni klāja zaļi krūmi ar maziem, dzelteniem ziediņiem, un pat ceļš bija nevis pelēks, bet sarkans. Turklāt apkārtni blīvi apdzīvoja visdažādākie savvaļas zvēri: sešas piparkūku krāsas gvanako antilopes, lamu radinieces, mierīgi vēroja mūs braucam garām, taču laidās bēgt, kad Džerijs mēģināja tās nofilmēt, acīmredzot uzskatīdamas, ka gra- sāmies šaut, gluži kā daudzi vietējie fermeri; pa ceļa malām skraidīja bruņneši; mums garām braucot, krūmos šaudījās mazi zemes tārtiņi; sīki, koši krāsaini putniņi laidelējās apkārt mašīnai, kas pa grambaino ceļu palēkdamās kratījās uz Punta- norte - tur mēs estansijā cerējām atrast informāciju un ūdeni, pēdējo vēl vairāk nekā pirmo, jo ūdens Patagonijā ir grūti iegūstama patēriņa prece.
Kad beidzot nonācām estansijā, tur mītošie trīs peoni mūs sagaidīja ar sajūsmu. Svešinieku ierašanās vienmēr bija patīkama
pārmaiņa pēc nebeidzamajām aitām. Mums drīz vien cēla priekšā ēdienu un vīnu, turklāt peoni atteicās uzklausīt mūsu daudzos jautājumus, pirms bijām tikuši galā ar teicamo jēra cepeti. Marī Renē īsumā pastāstīja, kas mūs interesē un kāpēc esam ieradušies Argentīnā. Peonus apbūra un, kā likās, šausmināja pati doma, ka esam uzņēmušies visu garo ceļu no Lielbritānijas, lai ķertu zvērus un tos filmētu, tomēr visi trīs dedzīgi solīja mums palīdzēt, cik būs viņu spēkos. Viņi teica, ka atrast kotikus būšot pavisam viegli, jo tiem vēl esot mazuļi, tāpēc visi dzīvojot vienkopus kādā pludmalē netālu no estan- sijas, taču ar jūras ziloņiem būšot grūtāk. Jūras ziloņu mazuļi jau esot paaugušies, un dzīvnieki pametuši vietu, kur parasti uzturas zīdīšanas laikā, tāpēc varot būt atrodami jebkurā vietā piekrastē vai arī vispār devušies prom. Tomēr peoniem bija zināmas jūras ziloņu iemīļotākās uzturēšanās vietas, un viņi tās atzīmēja mūsu kartēs.