Mēs neļāvāmies grūtsirdībai, bet gan ņēmāmies sameklēt piemērotu vietu nometnei; tāda atradās netālu no kotiku kolonijas. Mūsu draugi peoni ar prieku apsolīja sagādāt mums ūdeni un gaļu, kad vien vēlēsimies. Nometne atradās nelielā ieplakā - turpat līdzās ceļam. Atri vien sadalījām pienākumus, izrakām bedri ugunskuram un, pagatavojuši pa tasei tējas, nolēmām likties uz auss. Mēs, trīs dāmas, saspiedāmies lendro- verā, bet Darels brezenta aizsegā iekārtojās zem tā. Gulēšana strupā automobilī nav viegli īstenojama, pagāja labs laiciņš, kamēr iekārtojāmies, taču visbeidzot mums izdevās saldi iemigt.*
Ap to laiku, kad mēs nākamajā rītā izkūņojāmies no mašīnas, Darels jau bija iekūris uguni un uzvārījis kafiju. Kamēr ar baudu malkojām dzērienu, viņš mums pasiāstīja par nometnes agrā rīta viesi - lielu gvanako tēviņu, kuram nepārprotami neesot paticis sastapt savā teritorijā pretīgus cilvēkus; tas esot atraugājies un mežonīgi šņakājis, un tad nozudis tikpat ātri un klusi, kā parādījies.
- Brīnišķīgs dzīvnieks, - Darels jūsmoja. - Cik nelāgi, ka viņus tik neganti vajā.
Kamēr mēs dzērām kafiju un prātojām par dienas plāniem, no piekrastes atskanēja dīvains troksnis.
- Dieva dēļ, kas tur notiek? - Marī Renē brīnījās:
- Ceru, ka tie ir kotiki. Tā, ātri visas pabeidziet dzert kafiju, un dosimies skatīties. Mēs neesam braukuši visu šo gaisa gabalu, lai jūs te varētu sēdēt un blenzt ugunskurā. Kamēr jūs vēl gulējāt, es sagatavoju sviestmaizes un piepildīju blašķes, tā ka par pusdienām nav jāraizējas.
Tik agrai rīta stundai Darels bija ļoti uzstājīgs, un es nepaguvu ne atjēgties, kad treilers jau bija atkabināts, lendrovers piekrauts ar filmēšanas kamerām, filmām un pārtiku, un mēs kratījāmies trokšņa virzienā.
- Nepiebrauc pārāk tuvu klints malai, Džerij, citādi mēs no- gāzīsimies tieši kotiku barā. Labāk atstāsim braucamo tepat un pieiesim pie malas kājām.
Kā par brīnumu, Darels man piekrita, un mēs visi, cieši satvēruši tālskatus un kameras, uzmanīgi tuvojāmies klints malai.
- Paskaties vien uz tiem! - Darels kliedza pretī nebeidzamajam vējam. - Vai viņi nav sasodīti brīnišķīgi? - Skats nudien bija elpu aizraujošs, taču tur, lejā, visa bija tik daudz, ka mēs nemaz nespējām aptvert, kur skatīties vispirms.
- Tur ir viens burvīgs mazulītis, - Sofija iesaucās un norādīja uz kaut ko līdzīgu melnai lakricas želejas konfektītei.
- Vai tas tur tēviņš nav fantastisks? - Darels nerimās, norādīdams uz masīvu radījumu, kurš gulēja burvīgu zeltainu mātīšu ielenkumā, saslējis purnu pret debesīm. Taču visu pārspēja troksnis. Kad pienācām pie klints malas, skaņu vilnis mūs patiešām pāršļāca, tas izklausījās gluži pēc vulkāna dārdoņas pirms izvirduma; jūras šalkas kalpoja par kontrapunktu, krāsas bija reibinošas. Daiļie, tumši brūnie un zeltainie radījumi mirdzēja saulē un šļakstinājās smaragdzaļajā jūrā ar koši zaļām jūraszālēm apaugušiem akmeņiem fonā. Es vienkārši sēdēju, vēroju un klausījos. Drīz vien Darels aizrautīgi filmēja, aši mainīja objektīvus un lādējās, ja saulei priekšā aizslīdēja kaut vismazākais mākonītis. Viņš bija kā apreibis no prieka un tik neprātīgi iemīlējies kotikos, ka mēs pēc pāris dienām tikai ar lielām grūtībām aizvilinājām viņu no šīs vietas, lai dotos meklēt jūras ziloņus.
Divas dienas mēs drudžaini braukājām šurpu turpu pa piekrasti, aplūkodami dažādas ieteiktās vietas, taču bez rezultātiem. Džerijs bija izmisumā.
- Izskatās, ka esam nokavējuši, jūras ziloņi jau devušies uz Ugunszemi, - viņš vaidēja.
- Lai nu kā, turpināsim meklēt, - Sofija neatlaidās. - Nekad nevar zināt.
Mūsu pacietība tika atalgota. Cits aiz cita steberējām pa oļainu pludmali, nesdami savu ekipējumu, līdz nonācām milzīgiem, pelēkiem klintsbluķiem klātā laukumiņā. Ar visām paunām aizvilkāmies turp un apsēdāmies atpūsties mazā, īpatnējas formas akmeņu ieskautā pludmalītē. Pārguruši izsaiņojām sviestmaizes.
- Nezaudē cerības, Džerij, - es drošināju, - varbūt rīt kaut ko atradīsim.
- Nē, manis paša muļķības dēļ mēs nemeklējām jūras ziloņus pirms kotikiem. Tagad viņi jau devušies tālāk uz dienvidiem, es zinu, es to jūtu.
Šis runas laikā es spārdīju oļus. Viens no tiem atsitās pret pāris soļu tālāk gulošu akmeni - un šis akmens pēkšņi izgrūda garu nopūtu, pavēra milzīgas, dzidras acis un pavērās uz mums.
- Jūras ziloņi ir mums visapkārt, - es noelsos, un tiešām izrādījās, ka mums visapkārt sagūluši savi divpadsmit milzīgie kustoņi. Viņi bija vienkārši gulējuši nekustīgi, kamēr mēs vārda tiešā nozīmē krāvām savus piknika piederumus tiem uz muguras. Aplūkojuši grupu tuvāk, atklājām trīs tēviņus, sešas mātītes un trīs labi paaugušos mazuļus. Mazuļi bija apmēram sešas pēdas gari, mātītes - ap četrpadsmit pēdām; savukārt visiespaidīgākie bija tēviņi: astoņpadsmit līdz divdesmit divas pēdas gari milzeņi ar īsiem, snuķiem līdzīgiem deguniem, kuru dēļ dzīvnieki iemantojuši savu vārdu. Lielie radījumi gulēja gluži bezrūpīgi, kamēr mēs viņus fotografējām, mērījām, pat piegājām pavisam tuvu un blenzām tiem sejā.
- Vienīgā problēma tāda, ka man viņi jānofilmē kustībā, bet kā lai piespiežu tos radījumus pakustēties?
- Nu, mazliet jau viņi pakustas, kad ar pleznām uzmet sev uz muguras mitros oļus, - es aizrādīju.
- Jā, bet es gribu, lai viņi saiet ūdenī un izslējās, kā jūras ziloņiem pieklājas!