Marī Renē drīz atrisināja šo problēmu - viņa ņēmās mest dzīvniekiem uz astēm saujas sīku, slapju oļu. Pēc maza brīža viens no milzīgajiem tēviņiem nolēma, ka mūsu klātbūtne ir traucējoša (mēs bijām kā muša, kas visu laiku lidinās gar degunu), tāpēc tieši mūsu priekšā saslējās stāvus, šņākdams kā čūska, un atmuguriski kā kāpurs lēnām iešļūca jūrā. Ar to pietika, lai paskubinātu pārējos, un drīz vien visi jūras ziloņi atmuguriski steigšus sašļūca laipni gaidošajā, zaļajā jūrā un prom bija.
Mēs skumīgi atgriezāmies nometnē, lai sagatavotos atceļam uz Buenosairesu. Atstājusi kravāšanos mūsu ziņā, Sofija nozuda jūras virzienā, lai "noskalotu nabaga sāpošās kājas jauki vēsajā ūdenī". Pēc pāris mirkļiem viņa atgriezās, izmirkuši cauri slapja, un neganti ķiķināja.
- Tu man neticēsi, Džerij, - viņa teica, - bet man nupat pa pludmali pakaļ dzinās jūras zilonis, es iegāzos kādā bedrē un šādi izmirku.
Tomēr izskatījās, ka viņa šo peldi nav ņēmusi ļaunā, un uzbrukums nācis kā atmaksa par jūras ziloņu mierīgās snaudas iztraucēšanu.
Darels teicami vadīja mašīnu visu ceļu līdz Buenosairesai, un pēc vēsās Patagonijas mēs no jauna ienirām šausminošajā, karstajā lielpilsētā. Ceļojuma otrajā daļā es jutos ļoti slikti, man nemitīgi sāpēja galva un mugura, bet es tikai ar lielām pūlēm izturēju līdz galam. Sofija labi zināja, kā es jūtos, toties Darels šķita pārāk aizrāvies ar filmēšanu, lai tā īsti pievērstu man uzmanību, bet es tik un tā biju cieši apņēmusies gādāt, lai nekas netraucētu viņu pabeigt filmu. Lai nu kā, Buenosairesā es atgriezos ar dalītām jūtām.
Mitrais karstums bija nepanesams un kopā ar nelāgo pašsajūtu lika man secināt, ka visgudrākais būtu atgriezties Lielbritānijā pēc iespējas ātrāk, iekams esmu patiesi kļuvusi Džerijam un Sofijai par apgrūtinājumu. Biju šo domu jau apspriedusi ar Sofiju un viņa šādu rīcību atbalstījusi kā visprātīgāko. Grūtāk bija par to pārliecināt Darelu, taču beidzot viņš, kaut arī negribīgi, piekrita. Laimīgā kārtā Karaliskais pasta tvaikonis gatavojās doties ceļā jau pēc divām dienām, un viena vienvietīgā kajīte tajā vēl bija brīva. Es jutos vainīga, ka pametu savu posteni, īpaši tāpēc, ka galvenās rūpes nu gulsies uz Sofijas pleciem, taču viņa nemitīgi apgalvoja, ka tikšot galā, un arī Džerijs izskatījās gluži drošs, ka abi spēs bez grūtībām izturēt līdz ceļojuma beigām.
Kad mēs uz kuģa atvadījāmies, es iedomājos, cik ļoti priecājos par iespēju redzēt Patagoniju. Nekad neaizmirsīšu tur valdošo netraucēto mieru un klusumu, nedz arī brīnišķīgos Val- desa pussalas dzīvniekus. Biju cieši apņēmusies vēl kādreiz šeit paciemoties.
7. nodala
Rāmajā mājupceļā nekādi piedzīvojumi negadījās, un Londonā pēc osteopāta apmeklējuma es beidzot pārliecinājos, ka biju pieņēmusi pareizu lēmumu atgriezties ātrāk un atstāt nabaga Darelu un Sofiju likteņa varā. Nu es jutos daudz labāk.
Ieradusies Bornmutā, nekavējoties sazinājos ar zoodārza pārvaldnieku, lai pārliecinātos par darbu gaitu, un noorganizēju lidojumu uz Džērsiju. Zoodārza attīstībā šī bija aizraujoša stadija, visi drudžaini strādāja, lai savestu vietu kārtībā uz lielajiem atklāšanas svētkiem (tie bija plānoti pēc mēneša). Mani mazliet nemierīgu darīja fakts, ka nebija ņemti vērā Džerija projekti, bet uz mani tas neattiecās, un es nolēmu neiejaukties, līdz Džerijs pats varēs pārņemt vadību.
Es pati tostarp noņēmos ar mūsu dzīvokļa remontēšanu un iekārtošanu muižas ēkā. Visu ieplānot un sapirkt mēbeles man sagādāja lielu prieku. Es sameklēju santehniķi, kurš pielāgoja virtuvi mūsu vajadzībām, un pierunāju vienu no zoodārza noformētājiem pastrādāt virsstundas. Brīnumainā kārtā viņš pamanījās iekārtot visu dzīvokli desmit dienās, un desmitās dienas vakarā šī vieta oda un izskatījās krietni vien labāk.
Lielākā problēma bija atrast dzīvojamai istabai pietiekami lielu paklāju un logiem pietiekami garus aizkarus; es šaudījos šurpu turpu starp Bornmutu un Džērsiju, pūlēdamās padarīt dzīvokli mājīgu, pirms Džerijs jūnijā atgriezīsies. Viņš gan bija pieteicis atlikt pārcelšanos līdz savas atgriešanās brīdim, taču es nodomāju, ka šādā veidā sagādāšu vīram patīkamu pārsteigumu. Šī bija pirmā reize kopš precēšanās, kad nebijām kopā, tomēr es biju pārāk aizņemta, lai par to daudz aizdomātos. Darels man bieži zvanīja no Buenosairesas, lai pārliecinātos, ka vēl esmu dzīva; tā gan bija burvīga doma, tomēr es pārdzīvoju nelielu šoku, saņēmusi telefona rēķinu par septiņpadsmit gi- nejām.
Nemaz nebiju ievērojusi, cik daudz grabažu gadu gaitā bijām sakrājuši savā mazajā dzīvoklītī, tomēr galu galā sameklēju vedējus par pieņemamu cenu, un reiz nu pienāca tā diena, kad vēroju mūsu iedzīves iekraušanu divos dzelzceļa konteineros. Man bija bezgala žēl pēc ilgiem gadiem pamest šo draudzīgo māju; taču Džerija māte grasījās apmesties pie mums Džērsijā, turpat būs arī Sofija, tādējādi varēja sagaidīt, ka jaunajā vietā saglabāsies kāds nieks no vecās gaisotnes.
Kaut gan biju visu rūpīgi izplānojusi, pēdējā brīdī nācās pamatīgi nostrādāties, lai viss būtu kārtībā. Tomēr es ar visu tiķu galā, aiztraucos uz Londonu un stāvēju piestātnē, vērodama "Sv. Džonu" tuvojamies cauri slūžu vārtiem. Pirmajā brīdī es nobijos, ieraudzījusi Darelu, apaugušu ar rūsganu bārdu.
- Es to uzaudzēju tev par prieku, - viņš paskaidroja, - ceru, ka tev patīk.