Patika gan, tomēr mani nepameta aizdomas, ka viņš bārdu uzaudzējis arī paša ērtību labad. Viņam nebija iešāvies prātā, ka ar bārdu kļuvis izteikti līdzīgs Ernestam Hemingvejam vai tieši tādam lielo zvēru medniekam, kādu to iztēlojas vidusmēra publika, un man nepietika dūšas uz to norādīt. Sofija izskatījās labā formā, tomēr nogurusi, un drīz vien es uzzināju, kā daži no dārgajiem dzīvniekiem bija viņu ceļojuma laikā stipri nomocījuši. Viņa neapšaubāmi bija izdabājusi visām to iegribām. Reiz, stipri vētrainā laikā, kuģis pēkšņi sasvēries un Sofija atjēgusies, ka sēž uz dibena lielā melnā gumijas spaini ar netīru ūdeni.
- Man tomēr paveicās, ka spainis bija no gumijas, citādi būtu pamatīgi sagandējusi pēcpusi, - Sofija visā nopietnībā paskaidroja.
Darels rāvās vai pušu, tērzēdams ar mani un tajā pašā laikā uzraudzldams dzīvnieku iekraušanu dzelzceļa bagāžas vagonā, kuram vajadzēja tos aizvest uz Vaterlo staciju un no turienes tālāk uz Sauthemptonas tvaikoni. Es atcerējos par lendroveru.
- Kur ir auto? - es vaicāju.
- Ak, kaut kur kravas nodalījumā.
- Kad mēs to dabūsim ārā?
- Hmm, nu jā, vispār man tev kaut kas jāpastāsta par to mašīnu.
Es ļaunās nojautās gaidīju turpinājumu.
- Tieši pirms iekāpšanas kuģī mums gadījās neliela avārija, un laikam gan mašīna ir drusku cietusi.
Par laimi, es biju sarunājusi ar Rover kompāniju, ka mašīnu nogādāsim viņu Londonas garāžā pamatīgai tehniskajai apskatei - ļoti veiksmīga sagadīšanās, jo braukšanai auto noteikti vairs nebija īsti piemērots. Lai attaisnotos, Darels ņēmās man stāstīt, ka tas otrs vīrs cietis vēl trakāk, un viņa mašīna vispār esot izmetama.
- Kurš no jums bija vainīgs?
- Mēs jau nu ne, - Darels apgalvoja. - Tas idiots izšāvās uz ceļa tieši mums priekšā, un mēs nevarējām izvairīties no sadursmes. Mēs jau domājām, ka nabaga puisis būs pagalam, taču argentīnieši laikam ir līdzīgi grieķiem - jo pamatīgāk dabū pa galvu, jo vieglāk tiek cauri. Lai nu kā, mēs uzņēmāmies atbildību, citādi vēl aizvien nebūtu tikuši prom no Argentīnas.
Es nebraucu kuģi kopā ar Džeriju un dzīvniekiem, bet gan tovakar izlidoju no Londonas, lai nākamajā rītā. būtu zoodārzā, gatava sagaidīt šķirsta ierašanos. Sofija aizbrauca uz Bornmutu, lai mājās izbaudītu godam nopelnīto nedēļas nogales atpūtu. Steidzoties tikt projām no ostas, man nebija laika pamatīgi pārbaudīt kolekciju, taču Darels pa ceļam uz Vaterlo man visu pastāstīja, un atlikušo brauciena daļu mēs apmainījāmies ar jaunumiem par sevi un mūsu dažādajiem draugiem visās pasaules malās.
Vaterlo stacijā mēs uzmanījām, kā dzīvnieki no bagāžas vagona tiek iekrauti vilcienā, un tad atlikušo laiku pavadījām kopā ar Džerija draugiem, kas bija ieradušies viņu pavadīt.
Nākamajā rītā es Džeriju un dzīvniekus sagaidīju zoodārzā. Darels bija tik ļoti sajūsmināts, ka nespēja vien izšķirties, ko darīt vispirms: apstaigāt teritoriju vai uzraudzīt jaunpienācēju izvietošanu būros. Drīz vien zoodārza darbinieki visus dzīvniekus no ceļojuma krātiņiem bija pārvietojuši tiem piemērotos aplokos vai būros. Pumai, ocelotam un citiem kaķveidīgajiem, protams, vispirms vajadzēja doties karantīnā. Kā jau tiku bažījusies, Darels bija mazliet apskaities, ka nav tikuši ņemti vērā viņa norādījumi par zoodārza attīstību, taču dusmas noslāpēja prieks par to, ka visi Āfrikas dzīvnieki sveiki un veseli atkal ir kopā ar viņu.
Mūsu prombūtnes laikā mana pieradinātā vāverīte Mazā bija saķērusi kādu nelāgu vīrusu un nobeigusies. Jutos vainīga, ka esmu atstājusi viņu bez uzraudzības, bet dzīvnieki galu galā var saslimt un nomirt tāpat kā cilvēki, lai cik rūpīgi par viņiem gādā, - daudzi zoodārzu apmeklētāji, šķiet, šo faktu neņem vērā.
Manā gultā dzīvnieku vairs nebija, toties viņi kādu laiku nebeidzamā procesijā uzturējās viesistabā - slims pekars, šimpanze Čalmondelijs ar mugurkaula skriemeļa diska traumu, liels bruņurupucis ar mutes infekciju, šimpanze Lulu ar ausu kaiti, kā ari visdažādākie putni, no kuriem visievērojamākais bija kalnu kovārnis Dingls (viņu mums uzdāvināja kāda dāma no Dorsetas). Šis putns bija brīnišķīgs radījums, kuram patika mērcēt knābi tējas tasēs un izpētīt istabā ikvienu šķirbu un kaktu. Reizēm pie mums nonāca pa kādai naftā samirkušai kaijai, taču ievērojamākais no viesiem bija gorillu mātīte vārdā N'Pongo. Viņa tika nopirkta uz nomaksu: dzīvnieku tirgotājs Birmingemā bija mums viņu piedāvājis par galvu reibinošu cenu - tūkstoš piecsimt mārciņām, taču Darelu tas neapmulsināja. Viņš vispirms teica - "jā, mēs pirksim", - un pēc tam sāka meklēt naudu. Viņš apzvanīja visus bagātākos cilvēkus Džērsijā un vaicāja, vai tie nevēlētos iegādāties kādu gabalu cilvēkveidīgā pērtiķa; vai nu viņa nekaunība vai lūguma neparas- tums dažiem no šiem vientiesīgajiem, mums pilnīgi svešajiem ļautiņiem likās pievilcīgs, un īsā laikā mēs bijām naudu savākuši. N'Pongo savas pirmās divas dienas Džērsijā pavadīja mūsu viesistabā. Viņa lielā mērā pārņēma istabu savā rīcībā, taču viņas manieres salīdzinājumā ar daudziem cilvēkiem, kurus man bijis tas apšaubāmais prieks izklaidēt, bija nevainojamas. Vienīgais cietējs bija mūsu suns - bokseris Sargs, kurš visu panesa ar dziļu nopūtu un tādu izskatu, kas nepārprotami apliecināja: viņu vairs nespējam pārsteigt ne mēs paši, ne tie atbaidošie radījumi, kuriem tik labprāt ļāvām apsēst māju.
Sofijas uzturēšanās zoodārzā diemžēl nebija ilga: viņas māte smagi saslima, un Sofijai nekas cits neatlika kā pārcelties pie viņas un māti kopt. Mums bija ļoti žēl Sofijas mātes, bet vēl jo vairāk žēl šķirties no pašas Sofijas, kura bija kļuvusi par tik nozīmīgu mūsu ģimenes locekli. Bez viņas te vairs nekad nebija tāpat, kā agrāk; mēs izmēģinājām veselu rindu dedzīgu, jaunu meiteņu, kuras vēlējās kļūt par ievērojama rakstnieka sekretārēm, [38] taču drīz vien sapratām, ka neviena nespēs aizstāt Sofiju. Varonīgi cenzdamās atbildēt uz visām fanu vēstulēm, es ar ilgošanos atcerējos laimīgās dienas, kad Sofija tās visas klusēdama savāca un apstrādāja.