Bija pagājuši divi gadi kopš Džerija atgriešanās no Argentīnas, un mēs abi prātojām, ka pienācis laiks jauniem pētījumiem. ja izdotos izdomāt kādu īsti interesantu maršrutu, mēs pat varētu pierunāt BBC ļaudis braukt kopā ar mums, tādējādi aiztaupot sev mokas ar filmēšanu. Mēs nedēļām ilgi pētījām karti: Indija atkrita, jo nepietiktu laika nepieciešamajai komplicētajai plānošanai, Austrumāfrika un Centrālāfrika no filmēšanas viedokļa jau bija pārlieku ekspluatētas un nekādā ziņā neiekārdinātu BBC. Tādā garā prātošana turpinājās krietni ilgi, līdz mums gadījās biznesa darīšanās uzturēties Londonā. Es
viesnīcā laiskojos vannā un prātoju par mūsu problēmu, kad pēkšņi man prātā atplaiksnīja spoža ideja. Izlēcu no ūdens, ie- tinos milzīgā dvielī un ieskrēju guļamistabā, saukdama:
- Džerij, es izdomāju! Teicama vieta un pilnīgi atšķirīga no visa, ko esi iepriekš filmējis!
- Tā, ievelc dziļi elpu un pastāsti visu mierīgi. Labprāt uzklausīšu visas tavas idejas, ja vien rezultātā dosimies uz kādu interesantu vietu.
- Pirmkārt, vai esi negrozāmi nolēmis, ka ekspedīcijai jābūt tikai un vienīgi ar dzīvnieku vākšanas mērķi?
- Nē, nav teikts. Ja izdomāsi ko labāku, es no ceļojuma varēšu iegūt materiālu grāmatai un televīzijas programmai.
- Jauki. Tad ko tu teiktu par ceļojumu uz Jaunzēlandi, Austrāliju un Malaju, lai pirmām kārtām tur izpētītu viņu sasniegumus dabas aizsardzības jomā? Tu ne tikai savāksi materiālu grāmatai un televīzijas programmai, bet varēsi arī personīgi pārliecināties, kas šajās trīs valstīs tiek vai netiek darīts. Turklāt tu varēsi satikties ar cilvēkiem, kas tajā reģionā nodarbojas ar dabas aizsardzību, un, ja vēlies, atceļā mēs pat varam piestāt Austrumāfrikā un apskatīt dabas parkus, kaut arī BBC filmēšana tur diez vai liksies interesanta, jo tajā vietā jau ļoti daudz safilmēts. Nu, Darel, kā tu domā?
- Vispār tā ir laba doma, vienīgi šaubos, vai īstenojama. Vispirms piezvanīsim Mailsa kungam uz Grindlejas banku un lūgsim noskaidrot par kuģiem. Ja tas izdosies, tad ir vērts šo domu attīstīt.
Mailsa kungs bija no mums pagātnē jau daudz cietis, taču, kā parasti, nemaz nelikās izsists no sliedēm.
- Domāju, ka tas ir pilnīgi iespējams, Darela kungs. Cik ilgi jūs vēlaties uzturēties katrā valstī?
- Droši vien kādas sešas vai septiņas nedēļas.
- Lai notiek, atstājiet to manā ziņā, un es jums pēc pāris dienām ziņošu par rezultātiem.
Nākamais šķērslis, ko vajadzēja pārvarēt, bija BBC filmēšanas grupa Bristolē. Viens no nelaimīgajiem šīs grupas producentiem bija Kristofers Pārsonss, kurš nejaušības pēc bija mūsu draugs. Viņu šī ideja sajūsmināja.
Projekts pamazām uzņēma apgriezienus, un drīz vien mēs jau traucāmies šurpu turpu pa Strendu un tikāmies ar Austrālijas, Jaunzēlandes un Malajas vēstniecību darbiniekiem, kuri izpalīdzīgi apgādāja mūs ar savu valstu valdību adresēm un mums noderīgu ierēdņu vārdiem. Kriša tiešais priekšnieks bija ieinteresēts projektā, taču vēlējās uzzināt par to vairāk, pirms uzņemas atbildību, tāpēc Kriss atlidoja uz Džērsiju, [42] un kopīgiem spēkiem mēs izstrādājām detalizētu "memorandu", kas apmierināja ne tikai BBC Rietumu rajona vadītāju, bet arī Londonas priekšniecību. Nelielu aizķeršanos izraisīja tas, ka BBC grupa nevarēja doties ceļā ātrāk par aprīli, jo tai bija jāpabeidz citi projekti, tāpēc mēs mainījām plānus un norunājām satikties Jaunzēlandē 5. aprīlī.
Rover arī šoreiz apsolīja mums palīdzēt un sagādāt mašīnu, kur un kad mums nepieciešams. BBC apņēmās katrā valstī tikt galā ar muitu, par ko es personīgi biju viņiem bezgala pateicīga. Mēs savukārt uzrakstījām vēstules visām svarīgajām personām trīs valstīs; itin visi ar sajūsmu atbildēja, ka darīšot, ko vien spēšot, lai mūsu ceļojums noritētu veiksmīgi.
Džērsijas gubernators tolaik bija nelaiķis sers Džordžs Ērs- kins, un viņi abi ar sievu vienmēr izrādīja dzīvu interesi gan par zoodārzu, gan mums. Padzirdējis par gaidāmo ceļojumu, sers Džordžs solīja uzrakstīt ieteikuma vēstules visiem saviem pazīstamajiem cilvēkiem valstīs, kuras mūs interesē. Vēstule Jaunzēlandes gubernatoram lordam Kobemam izrādījās ļoti vērtīga, jo lords Kobems tūlīt pat vērsās pie Jaunzēlandes valdības un tādā veidā iedarbināja ārkārtīgi efektīvu mašinēriju, kas patiešām nolika zemi mums pie kājām. Par šq pakalpojumu mēs vienmēr paliksim viņa parādnieki.
Apbruņojušies ar ieteikuma vēstulēm un deviņām ceļasomām (šajā braucienā mums bija nepieciešams ļoti daudzveidīgs apģērbs), mēs raksturīgā februāra dienā, kad no debesīm bira viegls sniedziņš, pametām Džērsiju. No Ziemeļeiropas aukstuma kuģis pagriezās siltās dienvidu puslodes virzienā, ceļā apstādamies vienīgi Dženovā un Adenā, un 4. aprīlī jau bija Oklendā. Ceļojums bija brīnišķīgs, taču mēs nespējām vien sagaidīt, kad varēsim doties Jaunzēlandes pētījumos. t
8. nodala
Sagaidīšana Oklendā bija fantastiskākais piedzīvojums, kāds man jebkad dzīvē gadījies. Krastā mūs gaidīja ne vien Jaunzēlandes valdība Iekšlietu departamenta darbinieka Braiena Bella personā, bet ari mūsu izdevēja Hārta Deivisa vietējie pārstāvji un, vispārsteidzošākais, divi Džerija fani - Fils Vorens un viņa sieva. Kopā ar diviem bērniem abi bija speciāli atbraukuši no savas fermas, lai apsveiktu mūs ar ierašanos Jaunzēlandē. Mēs ar šiem cilvēkiem bijām jau ilgi sarakstījušies, tomēr mūs dziļi aizkustināja šis pats pirmais no daudzajiem ārkārtīgās intereses un laipnības pierādījumiem, kādi mums tika izrādīti visā Jaunzēlandes ceļojuma laikā.