Rotorua varējām saost jau ilgi pirms tās ieraudzīšanas, un mani pārņēma izbrīns, kā vietējie iedzīvotāji spēj pastāvīgi uzturēties puvušu olu dvakā. Braiens turklāt vēl pastāstīja, ka šeit dzīvot esot bīstami, jo nekad nevarot zināt, kurā brīdi zeme pēkšņi atsprāgs vaļā un izverdīs tvaika vai gāzes strūklas. Piemēram viņš pastāstīja par kādu vīru, kurš tikko esot pabeidzis iekārtot jaunu veikalu, kad visu ēkas priekšpusi izārdījusi gāzes strūkla. Braukdami pa galveno ielu, mēs vērojām tvaiku mutuļojam no galvena geizeru apgabala ielas gala, un smaka ar katru
mirkli kļuva neciešamāka.
- Šie kadri lieliski palīdzēs gūt ieskatu par Jaunzēlandi. Galu galā lielākā daļa Lielbritānijas iedzīvotāju nemaz nespēj iedomāties, kā šī zeme izskatās, un ir svarīgi radīt iespaidu, - Kriss paziņoja.
Televīzijai par prieku mēs nobraucām mazā ielejā, kurā atradās verdošas ūdens straumes, karstie geizeri un burbuļojoši dubļu baseini. Tieši filmēšanas procesa vidū lielākais geizers uzšāvās gaisā un nošļāca mūs visus un arī aparatūru ar smalku, pēc vecām olām smirdošu ūdens migliņu, gandrīz ieraujot dzīlēs nabaga Darelu, jo viņš tobrīd stāvēja vistuvāk. Līdzjūtības apliecinājumus viņš no mums nesagaidīja, jo bijām viņu brīdinājuši neiet pārāk tuvu geizeriem.
- Jums jau labi tur stāvēt un rēkt, kamēr bikses pilnas, bet es varētu kļūt par kropli uz mūžu, - Darels slaucīdamies purpināja.
- Neņem ļaunā, Džerij, iznāca lieliska epizode, skatītāji sajūsmā kritīs gar zemi, - Džims apgalvoja.
Šī vieta bija pārdabiska un atgādināja epizodi "Pavasara rituāls" no Volta Disneja "Fantāzijas", kurā attēlota pasaules radīšana. Dubļu baseini savukārt izskatījās gluži kā mucas ar mutuļojošu krējuma konfekšu masu, un es tikai ar pūlēm spēju atraut no tiem skatienu.
- Hei, puiši, laiks doties tālāk un nofilmēt arī kādu dzīvnieku. Neesam paredzējuši veidot ceļojuma filmu ar košām bildītēm, - Kriss zobojās.
- Viņš uzvedas gluži kā Nagger Bell, vai ne, Džim? Ne mirkli atelpas. - To tikai Džimam vajadzēja dzirdēt.
- Kad mums būs brīvdiena, Kris? Jādabū izgulēt neizgulēto un padarīt nepadarīto. - Kriss aši novērsa sarunu uz citu pusi un apvaicājās Braienam, kur atrodami viņa draugi, kas bija grasījušies mums izrādīt mežu problēmu.
- Mēs viņus pēc pusdienām satiksim viesnīcā un tad nolemsim, ko darīt vispirms, kaut arī izskatās, ka sāks līt.
- Kam gan rūp lietus? Televīzijas labā tev taču nebūs iebildumu pret izmirkšanu, vai ne, Džim?
- Nē, Džerij, kamera taču nav mana, un Kriss tik un tā būs vainīgs, ja mēs neko nebūsim nofilmējuši, tātad nav jāuztraucas.
Nabaga Krišam allaž iznāca būt par izzobošanas objektu, taču viņš to pacieta vēsā mierā un drīz vien vairs neņēma galvā neko no mūsu sacītā. [45]
Pēc pusdienām mēs satikāmies ar vietējo dabas aizsardzības organizācijas pārstāvi Alanu Holu un dienas atlikušo daļu pavadījām, filmēdami Rotorua ezera apkārtni un apmeklēdami
foreļu audzētavu.
Agri nākamajā rītā mēs kopā ar mežniecības pārstāvi braucām uz pētniecības centru plašā priežu plantācijā. Tur satikām vēl citus mežniecības darbiniekus un zinātniekus, kuri šeit centās atrisināt oposumu un briežu izraisītās problēmas. Šie dzīvnieki bija Jaunzēlandē ievesti un nu plosījās pa visu valsti, postīdami mežus un izraisīdami eroziju.
Mēs braucām pa precīzi iezīmētiem meža ceļiem - tādā kā bēru kortežā, reizumis apstādamies aplūkot kokus un pamežu. Kad bijām nokļuvuši īpaši sapostītā apvidū, pierunājām vienu no ierēdņiem sniegt mums interviju un atļaut ainu nofilmēt. Pēc tam daļa no eskorta mūs pameta - droši vien bīdamies, ka arī viņi būs spiesti stāties biedējošās kameras priekšā. Mēs izbraucām cauri garo koku plantācijai līdz ugunsgrēku novērošanas tornim pašā meža vidū, kuru apsaimniekoja burvīgs vīrs ar rāmu balsi, kurš te kopā ar savu vienīgo kompanjonu - suni katru vasaru strādāja par uzraugu. No viņa "ligzdas" atklājās brīnišķīgs skats, tālumā varēja saskatīt Egmona kalnu - vulkānu, kas tagad šķita apdzisis. Vēlāk mēs uzzinājām, ka šis cilvēks ir viens no ievērojamākajiem Jaunzēlandes romānu rakstniekiem, kurš šādā veidā bija atradis ideālu nodarbošanos vienlaikus ar mierīgu vietu rakstīšanai. Tādējādi Jaunzēlande guva divus labumus uzreiz.
Mēs atgriezāmies viesnīcā pamatīgi noguruši un nolēmām agri doties pie miera, jo nākamajā rītā, Džimam par šausmām, jau piecos vajadzēja doties tālāk uz Velingtonu. Džimam Saun- dersam ļoti patika ilgi pagulēt, un viņš pastāvīgi, kaut arī bez īpašiem panākumiem, centās Krišam iegalvot, ka bez vismaz astoņu stundu ilga miega nemaz nespēj funkcionēt.*
- Tu varēsi atpūsties Velingtonā, Džim, - Kriss viņu mierināja, taču Džims tam īsti neticēja, jo mūsu uzņemtais temps sāka atstāt iespaidu pat ūz nabaga veco Nagger Bell, kurš no visas grupas bija visizturīgākais.
- Jūs taču saprotat, ka mums līdz piektajam maijam vēl jāizpēta šausmīgi lielas platības!
- Jā, Kris, - mēs visi reizē aurojām, - bet mums vajadzēs spēku, lai beigu beigās uzstreipuļotu uz kuģa, un, šādā tempā turpinot, pat tu to nespēsi!
Rotorua Grand Hotel bija mūžveca viesnīca, kurā savu vizīšu laikā vienmēr mēdza uzturēties karaliskā ģimene, [46] un nepavisam nebija gatava tam, ka puspiecos no rīta tās svētajos gaiteņos pieci cilvēki mežonīgi cīnīsies ar bagāžas un aprīkojuma kalniem.
Sešu nedēļu ilgās vizītes laikā, nesēju trūkuma dēļ paši staipīdami bagāžu, mēs sastiepām ne vienu vien cīpslu un izmežģījām ne vienu vien muskuli. Kompensējot šīs ciešanas, dažas viesnīcas viesiem piedāvāja bagāžas stumjamos ratiņus. To izmantošana gan bija zināmā mērā komplicēta, jo liftu automātiskās durvis itin glīti vērās ciet, tikko sākām bīdīt iekšā kabīnē smagi piekrautos ratiņus. Tā nu iznāca, ka galu galā Darels un Pārsonss, histēriski smiedamies, palika guļam zem lielas, košas bagāžas kaudzes pie Grand Hotel lifta durvīm. Šķiet, ka viesnīcas personāls nejutās noskumis, redzēdams šo godājamo viesu baru pazūdam no redzesloka.