Ceļojums uz domīnijas galvaspilsētu - "vējaino Velingtonu" bija drausmīgs. Visu ceļu līdz pat pilsētas robežām mūs vajāja mežonīga vētra, uzdzenot ilgas ātrāk nokļūt greznajā viesnīcā. Mums bija lemta vilšanās. Atkal nebija neviena, kas palīdzētu tikt galā ar bagāžu, turklāt līdz ceturksni pirms sešiem paredzētajām vakariņām nebija iespējams dabūt neko ēdamu vai dzeramu. Viesu apkalpošana bija uzticēta stāva apkopējai, kura, pareizi iedvesmota, varbūt spētu no rīta sagādāt tasi tējas. [47] No Velingtonas bija paredzēts doties vairākos izbraukumos. Mums vajadzēja arī apciemot visu ceļojumā iesaistīto departamentu vadītājus, un Darels bija ielūgts pusdienās pie Jaunzēlandes valdības locekļiem, tātad nevarējām atļauties zaudēt laiku, ja yēlē- jāmies izpildīt visus plānus.
Lielajā Kapiti salā pavisam tuvu krastam bija iekārtots patvērums putniem; tur savus rūpjubērnus ar lieliem panākumiem aprūpēja Džordžs Fokss un viņa sieva. Agri no rīta Džordžs pats mūs uzņēma savā motorlaivā un pārveda mazo gabaliņu līdz salai. Kapiti salu klāja biezi meži, un tajos neapšaubāmi mudžēja milzums putnu, taču patvēruma "zvaigznes" bija nestor- papagaiļi; šie putni bija pavisam rāmi un atsaucās Džordža un viņa sievas aicinājumam. Bija apbrīnojami vērot, kā lielie papagaiļi riņķo ap māju un laižas aizvien zemāk un zemāk, līdz beidzot piezemējas uz barības galdiem, no turienes pārlec uz Džordža galvas un ēd kumosus viņam no rokas. Viņi nepavisam neraizējās par cilvēku vai televīzijas kameru klātbūtni, un viens no papagaiļiem, nolaidies Darelam uz galvas, gandrīz norāva viņam skalpu. Kriss bija sajūsmināts.
- Nekusties, Darel, šis ir fantastisks skats!
- Paldies, - Darels atteica, - bet vai tu arī samaksāsi ārsta rēķinu?
Kriša vienīgā atbilde bija apgalvojums, ka šis skats esot absolūti lielisks publiskajam tēlam. Kā jau visi lielie Jaunzēlandes papagaiļi, arī nestori ir dzimuši klauni: tie ķildojās un raustīja ar knābjiem satvertos dateļu gabaliņus katrs uz savu pusi, gandrīz zaudēdami līdzsvaru pūlēs sagrābt vairāk, nekā pienākas. Beidzot lielie putni bija paēduši un nozuda tikpat ātri kā uzradušies; drīz par viņiem liecināja tikai aizsmakušie ķērcieni debesīs. Kriss bija pārlaimīgs.
- Kolosāls materiāls, Darel! Esmu jums ļoti pateicīgs, Foksa kungs, ka atļāvāt mums ierasties un jūs patraucēt.
Džordžs Fokss par tik neapvaldītu pateicību likās mazliet samulsis.
- Nav pateicības vērts. Priecājos, ka varēju palīdzēt, vienmēr laipni.
Braiens mums vēlāk apgalvoja, ka tas nudien esot ievērojams sasniegums, jo Foksiem nepavisam netīkot izrādīt laipnību dedzīgajiem aizokeāna ornitologiem, un viņi ar tiem īpaši
nenonemoties.
- Nu, tad jau šonakt varam gulēt mierīgi, - Džims nočērk- stēja, kamēr braucām atpakaļ uz pilsētu. - Kriss ir apmierināts, tāpēc varbūt mums pat būs ļauts šovakar pāris minūtes atpūsties.
Nākamais izbrauciens bija paredzēts uz Brūsa kalnu, un Darels nespēja vien sagaidīt, kad varēs doties ceļā.
- Iedomājies tik, es redzēšu īstu, dzīvu kalnugriezi - nekad nebūtu ticējis, ka tā notiks!
Viņa sajūsmu izraisīja fakts, ka kalnugriezes - Notornis mantelli- tikušas uzskatītas par izmirušām, taču 1948. gadā no jauna atklātas Dienvidu salā. Brīvās dabas aizsardzības departaments, cenšoties putnus pasargāt, bija nolēmis dažus jau- nuļus turēt nebrīvē, jo cerēja, ka tie sāks vairoties un kļūs par plaukstošas kolonijas kodolu. Tieši uz šo vietu mēs grasījāmies doties. Kalnugriezes dzīvoja lielā aplokā tieši aiz medību inspektora mājas. Inspektors tobrīd grasījās putnus barot, tātad bijām ieradušies īstajā laikā. Krūmos bija dzirdama pamatīga kņada, un tad parādījās kaut kas līdzīgs regbija spēlētāju mudžeklim, no kura cits pēc cita izraisījās debešķīgi skaistie putni. Burvīgie radījumi ar zaigojoši zilu apspalvojumu, spoži sarkanām kājām un knābi zīmoglakas krāsā bija apmēram maza tītara lielumā un izskatījās kā izkāpuši no grāmatas par Alises piedzīvojumiem. Putni visu uzmanību bija pievērsuši barības traukiem un par mums nelikās ne zinis, iekams piedāvāju tiem banānu. Banāns piesaistīja kalnugriežu uzmanību un deva Džimam, Krišam un Darelam iespēju izvietot kameras. Darels bija sajūsmināts un nespēja vien beigt apbrīnot putnu personību - tie pilnīgi noteikti nebija tikai dekoratīvi vien. Drīz vien kalnugriezes mežonīgi ķīvējās ap barības traukiem. Krišam šķita pielipusi Darela sajūsma, viņš filmēja putnus no visām debess pusēm un visos iespējamos leņķos - skraidot, staigājot, tupot, kaujoties, ēdot, - un bija apņēmies nepalaist garām nevienu mirkli.
Beidzot viņš jutās apmierināts, un tad atlika aplūkot tikai vēl vienu radījumu, par kuru Darelam sajūsmā tecēja slienas, - kakapo, lielāko Jaunzēlandes nakts papagaili, kas savvaļā gandrīz pilnīgi izmiris. Arī šos putnus Brīvās dabas aizsardzības departaments bija mēģinājis audzēt nebrīvē, taču viens no pāra drīz pēc nogādāšanas patversmē bija nobeidzies, un atlikušo inspektors loloja un kopa. Putns bija ļoti tramīgs, tāpēc Darels viens pats piegāja pie šā ievērojamā radījuma ligzdalas, lai uzmestu tam īsu skatienu.