- Kā Džekija vēlēsies, tā arī darīsim. Ne jau visi vēlas uzsākt laulības dzīvi ar pustrakiem jauniegūtiem radiniekiem, - Džerijs piezīmēja.
Man uzmācās sajūta, ka mēs sasteidzam lietu dabisko gaitu - es nevēlējos nekādus lēmumus pieņemt strauji.
- Vai drīkstu pateikt savu lēmumu vēlāk? - es vaicāju.
- Protams, kad vien vēlies. Lai nu kā, jūs noteikti tagad esat ļoti noguruši, - Margo teica, gari nožāvādamās, - un domāju, ka mums visiem laiks gulēt.
Vēl ilgi nevarēju aizmigt, jo man pa galvu nemitīgi šaudījās visdažādākās domas. Negribēju izskatīties nepateicīga, bet es taču viņus tik tikko pazinu, un galu galā es vispār varēju nolemt neprecēties ar Džeriju. [11]
Es pamodos, kad Džerijs purināja mani aiz pleca un sniedza tasi tējas.
- Tev nav uzreiz jānāk lejā. Karstā ūdens ir papilnam, un es tevi gaidīšu, kad būsi gatava.
Es tīšuprāt vilku garumā celšanos un mazgāšanos un prātoju, kādi gan varētu būt pārējie viņa ģimenes locekļi. Es zināju, ka Džerija māte ir atraitne un ka viņai ir pavisam četri bērni, no kuriem Džerijs ir jaunākais. Manas iztēles ainas bija ieskicējuši Džerija stāsti, un doma par satikšanos ar visiem man iedvesa šausmas. Visbiedējošākais likās vecākais brālis La- rijs, taču ar viņu tobrīd laikam vēl nenāksies tikties, jo viņš dzīvoja ārzemēs. Toties brālis Leslijs dzīvoja tepat netālu, un es viņam varētu nepatikt.
- Neviens no ģimenes locekļiem nejaucas citu darīšanās, ja vien nedomā, ka otrs kaut ko dara aplami, kas gan notiek gandrīz vienmēr, - Džerijs man bija apgalvojis, tomēr būtu nepatīkami dzīvot tik cieši kopā, ja mani pilnībā nepieņemtu.
Saņēmusi spēkus smagajam pārbaudījumam, es kāpu lejā. Dzīvojamajā istabā skanēja balsis, taču sarunas aprāvās, kad es iegāju iekšā. Džerijs aši pienāca klāt un pievilka mani pie sīciņas, pavecas dāmas, kas stāvēja pie kamīna.
- Šī ir mana māte, - viņš teica.
Es biju bezgala pārsteigta. Viņa bija pilnīgi citāda, nekā biju iztēlojusies. Diezgan noraidošās gara auguma sievietes vietā, kādu vienmēr biju redzējusi iztēlē, manā priekšā stāvēja maza auguma maiga būtne ar jautrām, zilām acīm un sudrabotiem matiem. Viņa pasmaidīja un paspieda man roku.
- Paldies dievam, tu neesi blondīne, mīļā, - viņa teica, draiski smaidīdama.
Šajā brīdī istabā ienāca Margareta, un visi ņēmās skaļi smieties. Kļuvusi drošāka, es vaicāju:
- Ko jūs iesāktu, ja es būtu blondīne?
- Neko, - Darela kundze atteica, - tomēr jūtos ļoti atvieglota. - Vēlāk es uzzināju, ka visas viņas mīļākā dēla iepriekšējās draudzenes bijušas blondas zilactiņas - "kā govis", Darela kundze paskaidroja - un doma par kādu no tām vedeklas lomā iesvē- lusi viņā pilnīgas šaušalas.*
Todien vēlāk es satikos ar brāli Lesliju. Viņš trokšņaini iebruka dzīvojamajā istabā, meklēdams māti, uzmeta man īgnu skatienu, apgriezās uz papēžiem un iegāja virtuvē. Džerijs ieveda viņu atpakaļ istabā un mūs iepazīstināja. Leslijs bija tumš- matis ar caururbjošām, zilām acīm un, kā visi šajā ģimenē (izņemot Džeriju), nebija neko daudz garāks par mani. Nolēmu, ka arī viņš ir jauks.
Nedēļas nogale pagāja ļoti ātri, un man nācās visiem spēkiem nopūlēties, lai piedabūtu sevi atgriezties mājās. Šoreiz braucu viena, jo mēs uzskatījām par drošāku Džerijam turēties tālāk no Mančestras, kamēr es centīšos pārliecināt tēvu atbalstīt mūsu laulības - kaut ari viņa atļauja man nemaz nebija vajadzīga.
Šis posms manā dzīvē bija diezgan mokošs, jo drīz vien vairs nebija šaubu, ka nekas nespēs darīt tēvu pielaidīgu. Beigu beigās viņš vispār atteicās ar mani runāt par šo tematu. Lai stāvokli vērstu vēl ļaunāku, Džerijs bija kļuvis gaužām nepacietīgs un spieda mani pieņemt lēmumu - lai kāds tas arī būtu. Tajā laikā Margareta uzrakstīja man vēstuli, kurā atgādināja par savu priekšlikumu un piebilda, ka Darela kundze mūs finansiāli atbalstīšot, līdz Džerijs atradīšot ko piemērotu. Es jutos drausmīgi - nevēlējos atsvešināties no tēva vai rīkoties pretēji viņa gribai, tomēr jutu, ka šī ir mana vienīgā iespēja reizi par visām reizēm izrauties brīvībā un sākt pašai savu dzīvi.
Kaut kāda sev vien zināma iemesla dēļ māte visas tās izmeklēti izsmalcinātās, ēteriskās sievietes, kuras tiku vedis mājās, uzlūkoja ar zināmām aizdomām. Turpmākie notikumi pierādīja, ka pret brunetēm viņai būtu vajadzējis vērsties ar vēl jo lielāku piesardzību. Dž. D.
Un tad pēkšņi viss atrisinājās bez manas līdzdalības. Manam tēvam vajadzēja uz pāris dienām aizbraukt biznesa darīšanās, un negaidot ieradās Džerijs. Man vajadzēja tūlīt pat pieņemt lēmumu.
Mēs stundām ilgi apspriedām radušos problēmu un tās nesāpīgas atrisināšanas iespējas, bet, protams, īsti saprātīgas izejas no situācijas nemaz nebija. Es centos spriest loģiski un aizrādīju, ka par Džerija atlikušo naudu mēs nemaz nevaram apprecēties, kur nu vēl izdzīvot, bet viņam, kā likās, uz visu bija gatavas atbildes. Galīgā izmisumā es izsludināju karadarbības pārtraukumu un solīju darīt zināmu viņam savu lēmumu četrdesmit astoņu stundu laikā. Es izmisīgi vēlējos teikt jā, taču uztraucos par daudziem jautājumiem. Nerunājot par naudas trūkumu - es zināju, ka tēvs neko nedos, ja apprecēšos pretēji viņa gribai -, vēl pastāvēja temperamentu problēma. Mums nebija itin nekā kopīga, un vai šādām attiecībām lemts ilgs mūžs, kad pirmais sajūsmas vilnis būs pāri? [12] Man bija ļoti daudzsološas karjeras izredzes, bet, ja apprecēšos, no tās vajadzēs atteikties. Bija pilnīgi skaidrs, ka Džerijam nepieciešama kāda, kas atbalstītu viņa intereses, vēlētos pavadīt ārzemju ceļojumos un pilnībā piedalītos itin visos viņa projektos. Es tam nebiju gatava. [13] no otras puses, viņš bija uzjautrinošs un apburošs puisis - tāds, uz kuru es varētu pilnībā paļauties. Es sāku pārliecināt sevi, ka mēs spēsim atrast kompromisu.