Mēs bijām ļoti pacilātā omā, kad pilnā ātrumā atgriezāmies Velingtonā, ikviens bija apmierināts ar dienā paveikto.
Savā raksturīgajā atjautībā mēs pašā Lieldienu svinību karstumā bijām nolēmuši uz Piktonu Dienvidu salā doties ar kuģi. Tikai ar Jaunzēlandes valdības laipnu palīdzību mēs vispār tikām uz klāja, jo kuģis bija bāztin piebāzts ar garos zābakos tērptiem un mugursomām apkrautiem ceļotājiem - šāds izskats acīmredzot ir īstena jaunzēlandieša simbols. Atraduši savu kajīti (ceļvedī tā dēvēta par "luksusu", kaut patiesībā nepārprotami atgādināja nāvinieka kameru), mēs tajā bez kavēšanās iekārtojāmies un ar zvanu izsaucām stjuartu. Kad pēc apmēram pusstundas neviens nebija parādījies, mēģinājām zvanīt vēlreiz.
- Es tevi brīdināju, Džerij, ka uz šā kuģa var gadīties problēmas, sevišķi tagad, Lieldienās, - Braiens teica.
- Iesim sameklēt stjuartu, ja te kas tāds vispār eksistē, un mēģināsim dabūt zelteri, ar ko atšķaidīt mūsu viskiju, - Darels ierosināja. Viņi nozuda, mēs ar Džimu šīs noplukušās greznības vidū sēdējām un cieņas pilnā pacietībā gaidījām. Drīz vien izlūki atgriezās, triumfējoši vicinādami sešas zeltera pudeles.
- Tas nu gan ir draņķīgs kuģis. Viss ir slēgts, šo te mums izdevās dabūt tikai ar kukuļošanas palīdzību, - Darels vaidēja.
Pēc pirmā dzēriena mēs jutāmies jau krietni labāk, tomēr tas nebija mūs sagatavojis pēkšņam niknas fūrijas iebrukumam. Sievišķis rupji noprasīja, kurš tieši šajā kajītē guļot. Mēs bikli pieteicāmies un ieminējāmies, ka no rīta, ja vien iespējams, labprāt saņemtu tasi tējas. Acīmredzami apmierināta, spokainā parādība atkal nozuda.
- Kas, pie joda, tā tāda? - Darels eksplodēja.
- Šīs kajītes stjuarte, - Braiens irgodamies paskaidroja.
- Man viņa vairāk atgādina koncentrācijas nometnes uzraudzi. Jūs, jaunzēlandieši, nudien lienat vai no ādas laukā, lai ļautu cilvēkam justies mīļi gaidītam. Mani aizgrābj šī draudzīgā, godbijīgā apkalpošana, tiklīdz kaut pirkstu pakustinu. Nudien brīnišķīgi.
Mēs turpinājām apcelties tādā garā, līdz nabaga Braiens lūg- šus lūdzās, lai pārstājam.
Nākamajā rītā apmēram pusseptiņos mums negribīgi tika pasviesta tase pretīgas tējas. Tējai sekoja Kriss, Džims un Braiens, kurus stjuartes bija izraidījušas no viņu kajītēm, lai tās varētu uzkopt. Mēs bijām ieradušies Piktonā.
Rīts bija brīnišķīgs, rožainā miglā tīts, un pat vecais lopu pārvadājamais kuģis šādā gaismā izskatījās gleznains. Tuvējā kafejnīcā iebaudījām teicamas brokastis un gaidījām, līdz piebrauks kuteris, kuram vajadzēja mūs nogādāt uz Brāļu salām Kuka jūras šaurumā. Mēs ar Džimu nepavisam nepriecājāmies par gaidāmo ceļojumu, jo vajadzēs pārciest ne tikai derdzīgu jūras braucienu (neviens no mums labi nepanes kuģošanu), bet arī vienīgo paņēmienu, kā iespējams sasniegt salu: lidojumu tīklā. Šādā veidā bākas uzraugi ar celtni uzvilka atbraucējus līdz salai, ļaujot izbaudīt bīstamu virpuļojumu virs jūras un klintīm. Bijām pārliecināti, ka jābūt kādam vienkāršākam veidam, lai nofilmētu dzīvniekus, taču atkāpšanās ceļa vairs nebija. Vietējās preses pārstāvji bija pastāvīgi informējuši tautu par mūsu gaitām un intervējuši mūs ikvienā pilsētā, tāpēc mūs pavadīt bija ieradies krietni liels ļaužu pulks.
Mūsu ceļojums Karalienes Šarlotes zundā izvērtās patīkams, jo jūra bija pavisam rāma; mēs visi zvilnējām uz klāja siltajā saulītē un vērojām, kā mums visapkārt peld un nirst Kuka jūras šauruma pundurpingvīni un pāri ūdeņiem viegli traucas daudzi citi jūras putni. Pie jūras šauruma mutes atradās vairākas robainas klintis - karalisko kormorānu pēdējais patvērums. Vietējie zvejnieki vajāja šos lielos, jūras kraukļiem līdzīgos putnus, jo bija maldīgi pārliecināti, ka tie apdraud viņu nozveju.
- Varbūt atceļā mēs varētu tos nofilmēt, Kris. Iznāktu laba epizode un teicams stāsts par sugu saglabāšanu, - Darels ieminējās.
- Jā, tā mēs noteikti darīsim, ja varēsim bez grūtībām izkāpt uz klintīm. Esmu gatavs uz visu, lai tikai uzturētu tēmas asumu. Vai to būs iespējams izdarīt, Braien?
- Domāju, ka būs, ja vien laivinieks piekritīs un laiks būs labs. Es viņam pavaicāšu.
Drīz tālumā parādījās Brāļu salas, un mēs ieraudzījām divus bākas uzraugus soļojam celtņa virzienā. Mēs ar Džimu sērīgi izteicām viens otram līdzjūtību, jo bijām pārliecināti, ka neviens no mums nepārdzīvos šaušalīgo lidojumu trauslā celtņa nestajā tīklā, kas rēgojās mums virs galvas.
- Džim, vai tu varētu doties augšā pirmais ar visām kamerām un mēģināt uzņemt dažus kadrus lidojumā? Tādā veidā skatītājiem radīsies īstais priekšstats.
Džims varonīgi piekrita un drīz vien mežonīgi šūpojās augstu virs mums. Kriss brauca augšā nākamais, pēc tam, cieši acis aizmiegusi, gaisā uzlidojām mēs ar Džeriju. Piedzīvojums bija neizsakāmi drausmīgs, un mēs jutāmies ārkārtīgi atviegloti, kad ar troksni sabrukām uz celtņa platformas. Es steidzīgi Izķepurojos no tīkla, pirms tas no jauna laižas lejup uz jūru. Trīs namatēvi - viens ziemeļnieks un divi jaunzēlandieši - sveica mūs ar dažādu pakāpju sajūsmu. Bils Raits, kurš bija ne tikai bākas uzraugs, bet arī aizrautīgs dabaszinātnieks, vērsās pie Braiena.
- Es saņēmu jūsu ziņu, Braien, un esmu filmēšanas tuvplāniem noķēris dažas tuataras. Vai vēlaties tās redzēt? - viņš vaicāja Džerijam. Bija nu gan īstais jautājums, kādu uzdot Darelam!
Šīs ķirzakas no lielo rāpuļu ziedu laikiem palikušas pilnīgi nemainīgas, tām joprojām saglabājušās trešās acs paliekas pieres vidū. Par laimi, tuataras ir sastopamas dažādās salās gar Jaunzēlandes piekrasti, un, kā jau visa Jaunzēlandes fauna, ir stingri aizsargātas, kaut arī valdība neuzskata, ka tām draudētu izmiršana.