Bils Raits aizveda mūs uz nelielu šķūnīti un atvēra durvis. Visa grīda šķita kā noklāta ar tuataru paklāju, tomēr ķirzakas neatgādināja zoodārzos redzētās tuataras. Šīs te bija koši krāsainas ar dzeltenu kroku seksti pāri mugurai un baltiem plankumiem uz viscaur brūnajiem ķermeņiem. Bils vienu ķirzaku pasniedza Džerijam, kurš to paņēma uzmanīgi kā stikla greznumlietiņu; ķirzaka mierīgi tupēja viņa plaukstās un nepavisam nelikās aizvainota par tik pamatīgu nopētīšanu.
- Kris, vai šie radījumi nav apbrīnojami? - Džerijs jūsmoja. - Paskaties vien uz brīnišķīgajām krāsām! Zoodārzos neko tādu neieraudzīsi. Man sāk likties, ka vainojams pārāk lielais karstums ķirzaku būros. Ja man nākamgad izdosies dabūt pārīti, es tām uzbūvēšu īpašu mītni un centīšos tajā radīt tuataru dabiskās vides apstākļus ar pareizo temperatūru. Esmu pārliecināts, ka ķirzakām tur klāsies labi.
Drīz vien viņš un Bils Raits bija iegrimuši aizrautīgā sarunā par tuataru -veselības problēmām un būtu tādā garā turpinājuši visu dienu, ja Kriss neatgādinātu, ka patiesībā esam ieradušies šos radījumus nofilmēt.
- Atlieciet savu sarunu uz vakaru, kad būs satumsis, - mūsu producents ierosināja.
Tuataras filmēšanas laikā izturējās ļoti atsaucīgi, gluži kā vēlēdamās izrādīt sevi no labākās puses; uzturēdamies Brāļu salās, mēs nofilmējām arī pundurpingvīnus, kuri te mita kopā ar ķirzakām. Tomēr pingvīni pilnīgi sabojāja burvīgo gaisotni, visu nakti ēzeļveidīgi skaļi brēkdami zem mūsu kopējās guļamistabas grīdas. Pat Džerijam šis koris galu galā sāka likties mazliet apnicīgs.
Nekas, vērojot saullēktu, nespēj mēroties ar sajūtu, baudot pamatīgas brokastis - kafiju, šķiņķi, olas un pupiņas. Tās rada tādu brīnišķīgu gandarījuma sajūtu, kas jau robežojas ar pašapmierinātību. Diemžēl laiks pamatīgi samaitājās un sāka izskatīties pagalam draudīgs.
- Šaubos, vai kuteris šodien pēc jums ieradīsies, - Bils ieteicās, šūpodams galvu. - Šāda jūra kapteiņiem nemaz nepatīk.
- Te nu bija turēšanās pie grafika, - Kriss gandrīz apsūdzoši komentēja.
Visu atlikušo rīta cēlienu mēs bažīgi vērojām jūru, līdz ieraudzījām kuteri smagnēji šķeļam viļņus. Džims novaidējās.
- Tā vien liekas, ka šodien neiztikt bez zālēm pret jūras slimību.
Lidojums tīklā lejup uz viļņos lēkājošo kuteri bija vēl šausminošāks par vakardienas traukšanos augšup, taču drīz vien mēs visi bijām saspiedušies mazajā kajītē un zvalstījāmies Balto klinšu virzienā.
- Vai tu joprojām domā, ka mēs tiksim augšā klintīs, Braien? - Džerijs noprasīja.
- Jā, kapteinis ir gatavs mēģināt.
Džims, Braiens, Kriss un Džerijs mazā laiviņā airējās uz klintīm, savukārt man piekrita apšaubāmā laime palikt kuterī. Nabaga Džimam nepārprotami klājās gauži grūti, tomēr viņš iztrausās no laivas uz drupenajām klintīm un tika pie vairākiem teicamiem karalisko kormorānu kadriem. Atgriezies pie kutera, viņš lēnām saļima uz sola un cieši iemiga.
Pašā Karalienes Šarlotes zundā jūra bija daudz mierīgāka, tomēr esmu pārliecināta, ka nevienam no mums nebija žēl nokāpt no kutera un atkal sajust stingru pamatu zem kājām. Braiens vēlāk mums atstāstīja kapteiņa teikto: viņš nekādā gadījumā nebūtu devies šajā braucienā, ja nojaustu, cik tas izrādīsies bīstams. Lielu mierinājumu mēs no tā neguvām.
Mūsu nākamais mērķis bija Kraistčērča, kur vēlējāmies apskatīt aizrautīgā dabas aizsardzības entuziasta Džona Holoveja vadīto mežu rezervātu. Tur mēs vēlreiz pārliecinājāmies, kādu postu mežiem nodarījuši brieži un oposumi, tomēr nevarējām ilgi uzkavēties un ātri vien turpinājām ceļu uz Danīdinu - karalisko albatrosu ligzdošanas vietu, kas atradās vēl viena Brīvās dabas aizsardzības departamenta pārstāvja - Stena Šārpa pārziņā.
Karaliskie albatrosi ir majestātiski putni, un zemesrags, uz kura atrodas bāka, ir vienīgā to ligzdošanas vieta visā Jaunzēlandes piekrastē, tādēļ šo putnu miers tiek stingri sargāts. Mums paveicās ieraudzīt vienu jauniņu mazliet nomākta izskata albatrosu tupam gružu kaudzē, ko albatrosi dēvē par ligzdu. Sarunas laikā Stens ierosināja nofilmēt dzeltenacu pingvīnus, kuri arī atradās viņa aizgādībā un ligzdoja turpat netālu no pilsētas. Brīvās dabas aizsardzības departamentam, enerģiski rīkojoties, izdevies izglābt šos pingvīnus no pilnīgas iznīcības. Notikums ar pingvīniem ir lielisks piemērs, kā saprātīgi pasākumi var izglābt sugas, tomēr nekas tāds nebūtu paveicams bez vietējo iedzīvotāju un fermeru palīdzības, kuri iecēluši sevi putnu aizsargātāju goda amatos. Pingvīni ligzdoja burvīgā līcī turpat līdzās pilsētai, tomēr tas atradās pietiekami nomaļā vietā, lai plānu izdotos īstenot. Bez grūtībām nokāpuši lejup pludmalē, mēs izklīdām uz visām pusēm putnu meklējumos.
Darelam beidzot izdevās noķert vienu no šiem pievilcīgajiem radījumiem ar gaiši dzeltenu galvu un koši dzeltenām acīm. Viņš putnu pamatīgi aplūkoja, kamēr Džims to filmēja no visām pusēm; beidzot atlaists brīvībā, pingvīns šāvās prom augšup pa nogāzi un nozuda alā.
- Šis putns ir savai sugai tiešām glīts, - Darels secināja, - un patiesi ievērojams departamenta sasniegums.
Stens vienkārši pasmaidīja, tomēr izskatījās nepārprotami iepriecināts par sava darba augsto novērtējumu.