Mēs negribīgi atvadījāmies no patīkamā, kautrīgā cilvēka un devāmies uz Teanau ezera nacionālo parku. Tieši šeit cerējām gan ieraudzīt, gan nofilmēt kalnugriezes savvaļā, lai gan cerības kaut vai tikai uz mirkli pamanīt šos tramīgos putnus bija niecīgas. Iekārtojuši mani diezgan greznajā viesnīcā vienā ezera krastā, visi četri vīrieši mazā planierī traucās tālāk ielejā - ja neņem vērā iešanu kājām, šis bija vienīgais paņēmiens, kā pārvietoties šajā apvidū. Es nolēmu nedoties līdzi vairāku iemeslu dēļ, bet galvenokārt tāpēc, lai tiktu galā ar daudzajām jaukajām vēstulēm, kuras tikām saņēmuši. Vēlējos arī rakstiski pateikties tiem neskaitāmajiem cilvēkiem, kuri mums bija palīdzējuši visā ceļojuma laikā, - šis darbs jebkurā ekspedīcijā ir viens no svarīgākajiem.
Visu ielejā pavadīto laiku nemitīgi lija, zemu pāri kalnu virsotnēm slīga migla. Vienīgā kalnugrieze, ko vīriem bija izdevies ieraudzīt, esot zibenīgi nozudusi. Biju piekritusi satikties ar viņiem motorlaivā otrpus ezeram. Laiks bijis pārāk slikts lidošanai, tāpēc viņiem ar filmām, kamerām un nometnes aprīkojumu bija nācies rausties lejup pa slidenajām, izmirkušajām, skābaržu klātajām nogāzēm. Ezera malā visi četri atvilkās pamatīgi izmirkuši un nomākti. Par spīti vēstuļu rakstīšanai, es biju lieliski izbaudījusi īso atelpu un labprāt vēlējos turpināt ceļu, taču Kriss spēja tikai kunkstēt. Viņi nebija redzējuši nedz kalnugriezes, nedz arī kaut vienu keu - par to visi bija īpaši pārsteigti, jo šie kalnu papagaiļi tiek uzskatīti par tik bieži sastopamiem, ka ļaudis tiem vārda tiešā nozīmē kāpj virsū.
- Es kategoriski atsakos doties prom no Jaunzēlandes, ne- nofilmējis keas, - Kriss paziņoja.
Tobrīd mēs dedzīgi vēlējāmies nokļūt Austrālijā, tāpēc Kriša neizskaidrojamā kaislība pret šiem augstkalnu "klauniem" draudēja kļūt traucējoša. Keas patīk visiem, izņemot aitkopjus, kuri ir pilnīgi pārliecināti, ka šie putni uzbrūk jēriem un knābā to nieru taukus. Vidusmēra fermeri nenem vērā faktu, ka šim pieņēmumam nav nekādu pierādījumu, un bezbēdīgi šauj keas, kur vien tās parādās. Tas nozīmē, ka šos putnus neaizsargā un atsevišķos apgabalos tie var būt nopietni apdraudēti.
- Vienīgā vieta, kur mēs vēl varam cerēt ieraudzīt keas, ir Kuka kalns mazliet tālāk uz ziemeļiem, - Braiens viņam paskaidroja.
Laika nebija atlicis daudz, tāpēc mēs uz Kuka kalnu traucāmies trakā ātrumā. Lieki teikt, ka neviena kea neparādījās, un nabaga Kriss gandrīz sajuka prātā. Viņa vaimanas sadzirdēja viena no istabenēm.
- Jūs gribat nofilmēt keas? - viņa vaicāja. - Kāpēc jūs uzreiz neteicāt? Viņas katru rītu atlido pie virtuves loga un mēs tās barojam ar ēdienu atliekām.
- Ak, nē, es nespēju noticēt! Mēs tikai auļojam apkārt, un nu šī mierīgi paziņo, ka tie radījumi katru rītu ganās uz jumta tieši pie mūsu logiem! Tas ir par traku.
Protams, nākamajā rītā četri resni, smieklīgi, zaļi papagaiļi plūcās un ķildojās par kumosiem tieši zem mūsu logiem. Džims tvēra kameru un aizgūtnēm filmēja šos jocīgos putnus, kuri nekādi nespēj ņemt dzīvi nopietni un uzvesties cienīgi kā papagailim pieklājas. Toties keas ņēmās gar visu viesnīcu, knābādamas bez bēdu, plosīdamas kartona kastes un cenzdamās pārknābt mūsu lendroveru un itin visu, kas gadījās pa knābienam.
- Kris, dārgumiņ, vai tagad varam doties tālāk uz Austrāliju? - mēs uzstājām.
- Jā, esmu pilnīgi laimīgs un uzskatu, ka šis mazais bariņš mums sagādājis materiālu sasodīti labai sērijai.
Mūsu draugi no Brīvās dabas aizsardzības departamenta sarīkoja grandiozu ballīti, un mums tikai ar lielām pūlēm [48] izdevās Darelu no tās aizvilināt un likt pie mantu kravāšanas. Džims nolēma lidot uz Sidneju un sagaidīt mūs tur, kamēr mēs, pārējie, baudīsim greznību savā luksusa kajītē jaukā, vecā kuģī Wanganella. Džims pats šīs piecas dienas grasījās pavadīt smagā darbā, veidojot scenāriju mūsu ceļojuma nākamajam posmam - Austrālijai.
9. nodaļa
Wanganella kapteinis uzstāja, lai mēs celtos pašā rītausmā un vērotu iebraukšanu Sidnejas ostā, un man jāatzīst, ka skats bija pūļu vērts. [49] parasti nākas vilties, kad pati savām acīm ieraugu to vai citu vietējo iedzīvotāju nemitīgi apjūsmotu skatu, taču slavenais tilts saules staru spožumā izrādījās patīkams izņēmums. >
Krastā mūs sagaidīja Džims Saunderss kopā ar Hārta Dei- visa izdevniecības, Lielbritānijas padomes un BBC pārstāvjiem Austrālijā. Muitnieki bija ārkārtīgi laipni, un, pirms spējām aptvert, mēs jau traucāmies cauri milzīgajai, dunošajai Sidnejai. Viljamsa kungs no Lielbritānijas padomes bija visžēlīgi nolicis preses konferenci savā kabinetā uz pēcpusdienu, tāpēc mums bija pāris stundu laika spēku atgūšanai. BBC pārstāvis mūs pacienāja ar ārkārtīgi bagātīgām pusdienām, šā procesa laikā gandrīz pazaudēdams savu automobili. Nabaga cilvēks bija apsolījis aizvest mūs uz restorānu, taču kaut kāda iemesla pēc mēs bijām iedomājušies, ka viņš pats kopā ar mums nebrauks. Rezultātā viņam nācās skriet kājām, kamēr mēs vizinājāmies viņa milzīgajā mašīnā. Pēc tam mēs iekārtojāmies viesnīcā, kuru Kriss bija raksturojis kā "pieticīgu".
- Kāda iedoma tevi bija pārņēmusi, kad izvēlējies pieticīgu viesnīcu? - Darels satriekts noprasīja.
- Tā bija ļoti lēta.
- Un kā tad paliek ar manām ilgām iebaudīt malku dzēriena, vērojot saulrietu?
- Gan jau tev izdosies slepus ienest kādu pudelīti, - Džims mierināja.
- Protams, un pēc tam pakošļāt piparmētru konfektes, lai slēptu smaku.