Tomēr, par spīti brīdinājumam, mēs nebijām sagatavojušies apstākļiem šajā svētnīcā: visiem vajadzēja dot rakstisku solījumu nelietot alkoholu. Par laimi, mums te bija paredzēts pavadīt tikai vienu nakti, tāpēc nolēmām sadzerties labi daudz pirms atgriešanās viesnīcā.
Nākamo triecienu zem jostasvietas sagādāja mums paredzētais lendrovers.
- Kas tas tāds, velns parāvis? - mēs korī uzsaucām Džimam. Viņš ieķiķinājās.
- Lendrovers, kurā mēs vizināsimies pa Austrāliju.
- Šis grausts mūs nekādi nespēs nekur aizvest - jau tagad tas ir viena vienīga lūžņu kaudze.
- Lai kā arī būtu, - Džims nokunkstēja, - zinu tikai to, ka šo te man izsniedza Sidnejas garāžā. Kad es sāku protestēt, man ieteica jautājumu risināt ar galveno aģentūru Melburnā.
Braucamais bija īsta grabaža, kam ne tikai pirmais jaunības trakums aiz muguras, bet kaps jau rēgojas pie apvāršņa. Taču mēs tik un tā iespraucāmies kabīnē un braucām atpakaļ uz viesnīcu.
Tā sākās visdrudžainākās divdesmit četras stundas, kādas atceros savā mūžā piedzīvojusi. Avīžnieki nepavisam neuzvedās delikāti un lika mums ņurdēt aiz dusmām. Turklāt mums, Kriša vārdiem izsakoties, nācās "vienkārši satikt" nebeidzamus ļaužu barus. Kriss bija pārliecināts, ka Sidneja mūs slikti ietekmē, un nespēja vien sagaidīt, kad varēsim doties tālāk. Nevienam no mums tā arī neradās iespēja apskatīt Sidneju.
Kriša Meka bija Kanbera - federācijas galvaspilsēta un C. S. I. R. O. (Austrālijas Valsts savienības zinātniskās un industriālās izpētes organizācija) Brīvās dabas nodaļas mītnes vieta, un viņš bija apņēmies citus tur nogādāt pēc iespējas ātrāk. Mūsu pacietības mērs bija gandrīz pilns, kad pilnīgā nestundā ieradāmies Kanberā un atklājām, ka vienīgā iespējamā viesnīca ir blusu apsēsts, nolaists mežonīgo rietumu stila salons apmēram piecu jūdžu attālumā no pilsētas. Tur izskatījās tā, it kā cauri tikko būtu izbrāzušies sarkanādainie, bet tā tomēr bija vieta, kur pārlaist nakti.
Pa ceļam uz Kanberu Kriss pilnām mutēm ņēmās stāstīt par cilvēkiem, ar kuriem mums nāksies satikties, un brīdināja, ka varētu būt pagrūti saprasties ar C. S. I. R. O. vadītāju Hariju Fritu, ar kuru pa ceļam uz Jaunzēlandi viņš bija uz īsu brīdi ticies. Austrālieši ir ļoti līdzīgi ziemeļniekiem - vidustoņi nepastāv, tikai balts un melns, un cilvēks viņiem vai nu patīk vai nē.* Ja austrālietim sarunas biedrs iepaticies, viņš tā labā sagriezīs kopā zemi ar debesīm. Šāda attieksme ir ļoti uzmundrinoša pēc gadiem ilgas dzīvošanas Anglijas dienvidos, kur cilvēks par otru pateiks visu, izņemot savas patiesās domas. [50] Tāpēc mēs iegājām Frita kunga kabinetā, turēdami īkšķus. Viss bija atkarīgs no šā vīra gatavības sadarboties. Neizskatījās, ka viņš pārlieku priecātos mūs sastapt, tomēr izturējās gluži pieklājīgi un pat piedāvāja mums apsēsties. Frita kungs nebija tas vīrs, ar kuru kopā doties pārgājienā vai kurš ar prieku šķiestu savu dārgo laiku mūsu dēļ, tādēļ Kriss un Darels bez liekas kavēšanās ķērās pie stāstāmā. Harijs Frits tostarp vienkārši sēdēja, laiku pa laikam pamāja ar galvu un izteica kādu piezīmi. Kad abi bija beiguši, viņš pāris mirkļu padomāja un tad teica:
- Ziniet, es personīgi labprāt palīdzētu, tomēr nevaru pavēlēt saviem puišiem mest pie malas viņu darāmo un iet jums palīgā, ja vien viņi paši to nevēlas. Man pēc pāris minūtēm jāpiedalās sapulcē, bet es jūs aizvedīšu uz aplokiem un ļaušu ar viņiem aprunāties. Ja puiši piekritīs, viss būs kārtībā.
Aploki bija lieli nožogojumi turpat līdzās biroju ēkai, kur tika turēti somaiņi, - piemēram, ķenguri un ehidnas, lai tos varētu novērot tiešā tuvumā. Harijs Frits mūs iepazīstināja ar vairākiem zinātniekiem, kuri galvenokārt pētīja ķengurus. Zinātnieki šajā iestādē plaši nodarbojās ar ķenguru problēmu, un C. S. I. R. O. krita neapskaužamais uzdevums iestāties vai nu par ķenguriem, vai pret tiem. Galvenais eksperts somaiņu vairošanās jautājumos bija doktors Džefs Šērmans, un tikai pateicoties šā burvīgā cilvēka interesei, entuziasmam un dedzīgajai piekrišanai palīdzēt mēs vispār varējām īstenot savas ieceres Austrālijā. Pēcpusdienā pārrunas Harija Frita kabinetā turpinājās, un to rezultātā tika nolemts, ka mums jāatgriežas
Kanberā pirmajā jūnijā un jācer, ka izdosies nofilmēt ķengu- rēna dzimšanu. Šis process pilnībā vēl nekad nav ticis filmēts, un Kriss Pārsonss juka vai prātā no prieka, jo tam vajadzēja kļūt par visas filmas kulminācijas punktu. Pateicībā par palīdzību Kriss apsolīja pasniegt C. S. I. R. O. kopiju no jebkuras filmas,
ko izdosies uzņemt.
Bezgala apmierināts ar sevi, Kriss no jauna noplīkšķināja pātagu, un drīz vien mēs Melburnā sarunājāmies ar Alfrēdu Bačeru - Viktorijas štata Brīvās dabas aizsardzības dienesta vadītāju. Brauciena laikā mūsu aizvēsturiskais lendrovers bija nospriedis, ka īpaši nepriecājas par iespēju pavadīt mūs ekspedīcijā, un pazaudējis aizmugurējo ātrumpārslēgu. Pateicoties vietējās garāžas darbinieku un policijas automašīnas palīdzībai, kura gadījās tuvumā, mums izdevās nogādāt autiņu Melburnas aģentam, kurš negribīgi piekrita sagādāt mums jaunāku un varbūt mazliet uzticamāku modeli.
Pa to laiku Ina Votsone no Brīvās dabas aizsardzības organizācijas, Darelam par lielu sajūsmu, bija sarunājusi mums apmešanos krogā, un šajā vietā mēs pavadījām vairākas patīkamas naktis. Krogu vadīja ziemeļniece, kuras vienīgā vēlēšanās, kā šķita, bija mūsu barošana līdz pārsprāgšanas robežai.
Pirmais izbraukums bija uz Šērbrukas mežu - biezi apaugušu teritoriju netālu no Melburnas centra. Šeit publiku regulāri izklaidēja liras putni, uzkalnos dejodami un atdarinādami itin visu meža putnu balsis. Šīs mazās izklaidētājgrupas zvaigzne Spotijs drīz vien parādījās un graciozi pieņēma mūsu piedāvāto cienastu, taču nekas nespēja viņu rosināt uzkāpt uzkalnā un mazliet padejot kameras priekšā. Mēs vajājām Spotiju vairākas ļoti aukstas un slapjas dienas, taču putns palika nepielūdzams. Satikām trīs ļoti rāmas un robustas kokaburas, un Džerijs satikās ar resnu, manāmi sagurušu vombatu, kurš nepārprotami atgādināja Vinniju Pūku pēc medus orģijas, taču, uzgrūdies Darela dubļainajiem zābakiem, ātri vien iespruka atpakaļ alā. Kriss atkal krita bezcerībā, un Džims, paķēris kameru, izmisumā metās iekšā mežā, atstādams mūs ar otru kameru un skaņu ieraksta aparātu dežurējam pie uzkalniņa. Apmēram pēc stundas viņš atgriezās, starojoši smaidīdams.