- Tagad viss kārtībā, Kris, - viņš paziņoja, pamādams ar roku. - Tev nav vairs ne par ko jāraizējas - esmu visu izdarījis. Dabūju iekšā nevis vienu, bet veselus divus lirastu tēviņus. Vēl viens mazs Rembrants.
Kriss nespēja noticēt savām ausīm, iekams pats dabūja redzēt attīstīto filmu.
- Sasodīti lieliski, Džim, - tas bija viss, ko viņš spēja izteikt. Kriss jutās pārlieku laimīgs, un Džims pamatoti lepojās ar saviem panākumiem.
Filma par Austrāliju nekādi nevarēja būt pilnīga bez ainiņām no koalu dzīves, kaut arī mēs nespējām iedomāties, kā iekļaut koalas programmā, nenovirzoties no galvenās tēmas; mums palīgā no jauna nāca Votsones kundze. Viktorijas štata Brīvās dabas aizsardzības departaments, kā izrādījās, jau vairākus gadus bija atbildīgs par šo mīlīgo radījumu aizsardzību, un rezultātā kādreiz līdz iznīcībai nonākušie dzīvnieki nu bija drošībā. Taču parādījās jauna problēma: koalu tagad bija tik daudz, ka tie noēduši gandrīz kailus visus eikaliptus savā apkārtnē, un nebija pietiekami saprātīgi, lai apjēgtu, ka jāpārceļas uz citu, leknāku apgabalu. Tādēļ Brīvās dabas aizsardzības departamenta ļaudis laiku pa laikam noķēra mazu koalu bariņu un pārveda uz jaunām barošanās vietām. Tieši šo procesu mēs gra- sījāmies novērot.
Mūs ļoti interesēja, kā parka uzraugi gatavojas noķert šos tuklos lāčukus. Ikvienam, kurš kaut reizi mēģinājis pacelt lāci, ir nācies saprast, ka to grūti saņemt ciešā tvērienā, turklāt koalas kažoks ir īpaši biezs. Tomēr kāds gudrinieks bija izgudrojis ļoti vienkāršu paņēmienu, ar kura palīdzību sagādāt lāčiem pēc iespējas mazāk neērtību. Vispirms jāatrod koks, kurā tup koala, tad jāsadabū ļoti gara, doba metāla caurule ar tai pievienotu slīdošu cilpu. Šie lāči ir ļoti paļāvīgi radījumi un nemaz nemēģina izvairīties, kad tiem pār galvu pārslidina cilpu. Protams, cilpa ir nodrošināta ar mezglu, lai dzīvnieku neno- žņaugtu. Kamēr viens ķērājs darbojas ar cilpu, pārējie sapulcējas zem koka, turēdami apaļu segu, kam jādarbojas kā ķeramajam tīklam. Seko spējš rāviens, un koala neskarts ielido tīklā. Pēc tam noķertos dzīvniekus ātri un prasmīgi ievieto īpašās kastēs. Viss notiek tik strauji, ka koalas pat nespēj aptvert, kas ar tiem notiek. Mēs noķērām kādu duci dažāda lieluma koalu. Kaut arī šie dzīvnieki izskatās mīlīgi un nekaitīgi, Darels pats uz savas ādas dabūja pārliecināties par ārkārtīgi asajiem priekšķepu nagiem, kad centās krietni tuklam koalam palīdzēt tikt augšā kokā. Aprobežoto koalu lielākais ienaidnieks mūsdienās ir mežu ugunsgrēks, jo tie vienkārši paliek, ieķēru- šies zaros, līdz sadeg pelnos. Visnotaļ briesmīgs gals tādam burvīgam un nekaitīgam dzīvniekam.
Uzturoties Viktorijā, mums bija tas gods ieraudzīt vēl vienu dzīvnieku, kurš ticis uzskatīts par pilnībā izmirušu, bet tagad no jauna parādījies. Tas bija sīks somainis - Līdbītera oposums. Divi šie mazie dzīvnieciņi mitinās sagūstīti Brīvās dabas aizsardzības departamenta galvenajā mītnē Melburnā, bet mēs ļoti vēlējāmies redzēt viņus mazajā apgabalā Dandenongā, kur tie dzīvo savvaļā. Šā apgabala atrašanās vieta tiek turēta stingrā slepenībā, taču tā ir tik niecīga, ka baidījāmies - meža ugunsgrēks varētu visu populāciju iznīcināt. Neatceros nevienu reizi, kad pat Anglijas ziemā es būtu tik ļoti salusi kā tajā aukstajā rudens naktī, kad klīdām šurpu turpu pa ceļu, klausīdamies oposumu ložņāšanā starp kokiem. Mums visiem bija spēcīgas kabatas baterijas, tāpēc ikvienu dzīvnieku, kurš nokļuva staru kūlī, bija iespējams viegli saskatīt. Tonakt mēs redzējām daudzu citu sugu oposumus un lidvāveres un jau sākām zaudēt cerības ieraudzīt Līdbīterus, kad mūsu pavadonis sastinga uz vietas, pielika pirkstu pie lūpām, mudinot mūs izturēties klusi, un pavērsa sava lukturīša staru pret koku turpat netālu - tajā uz zara klusi tupēja Līdbītera oposums un blenza uz mums. Šis dzīvnieks, kas man atgādināja vāveres un bušbēbija krustojumu, nepavisam nelikās nobijies, ka viņu nopēta vesels bars cilvēku. Mēs aizmirsām par salu. Pēc brīža dzīvnieciņš sīki iepīkstējās un nozuda augstāk kokā.
- Nu, Kris - bija taču pūļu vērts, vai ne?
Kriss nebija spējīgs atbildēt, un mēs no viņa neko sakarīgu nedzirdējām, iekams viņš bija nonācis meža būdā pie karsti sakurta kamīna un dzēra karstu tēju ar bagātīgu viskiju piedevu.
- Ļoti jauki, ļoti jauki, - tas bija viss, ko viņš spēja izteikt. - Milzīgi jauka sērija.
Mūsu viesnīcas istaba, kad tajā atgriezāmies, bija auksta kā ledus pagrabs, un Darels pirms līšanas izsalušajā gultā atteicās izģērbties.
Mūsu vizīte Viktorijā beidzās ar ceļojumu uz Hīlsvilas rezervātu, kura nosaukums vienmēr saistās ar ievērojamo Austrālijas dabaszinātnieku Deividu Fleiju. Vēlāk to vadīja Bils Gaskings un viņa sieva. Visu dienu gāza lietus, taču mums izdevās teicami nofilmēt vombatus, koalas un pīļknābjus; ieraudzījām arī brīnišķīgu lirastu būri, ko rezervātam uzdāvinājis RAC.[51] Tomēr visspilgtāk man atmiņā iespiedies šausminošais skats, kādu atstāja nesenais meža ugunsgrēks, kas gandrīz izpostīja visu rezervātu. Par spīti darbinieku varonīgajiem pūliņiem, vairāki ķenguri bija bīstami apsvilinājuši kājas un spēja izveseļoties tikai prasmīgas un uzcītīgas kopšanas rezultātā. Mums Eiropā bieži nākas dzirdēt par mežu ugunsgrēkiem Austrālijā, taču tikai tad, kad savām acīm gadās redzēt sakropļotus kokus un beigtus dzīvniekus, mēs īsti saprotam, cik tie postoši. Visbriesmīgākais ir tas, ka lielākā daļa ugunsgrēku sākas neapdomīgu cilvēku bezatbildīgas rīcības dēļ. Cilvēku un dzīvnieku ciešanas ir neizmērojamas, tāpēc nav brīnums, ka sodi par ugunsgrēka izraisīšanu ir bargi.