Kaut kā mums izdevās saskaņot savu Kanberas grafiku ar Džefa Šērmana un viņa grūsnās ķengurienes Pamelas plāniem, tomēr lielā notikuma vaininiece nolēma, ka vēl nav īsti gatava, tāpēc mēs apmetāmies greznā motelī turpat netālu un saglabājām modrību. Bija gluži tā, it kā gaidītu paši savu mazuli: pietika ķengurienei pakustēties, kad mēs jau traucāmies pie viņas ar kamerām. Pamela vilka dzemdības garumā veselas divas dienas, un vienu nakti puiši pavadīja nomodā pie būra, turēdami kameras gatavībā. Tā vien šķita, ka ikvienam Kanberā zināms par mūsu gaidām, jo mūsu traukšanās šurpu turpu saskanēja ar Keystone Cops[52] labākajām tradīcijām. Lieki teikt, ka ķenguriene pa īstam ķērās pie darba tieši tad, kad bijām kārtējo reizi atgriezušies motelī. Vēl nekad filmēšanas grupa nebija sa- vākusies kopā tādā tempā. Pamela savā aplokā bija ērti iekārtojusies stūrītī un, atgāzusies pret žogu, rūpīgi tīrīja somu. Mazulis piedzima, pirms vēl īsti spējām to aptvert, un mēs vērojām sīciņo radījumu centīgi rāpjamies augšup pa mātes vēderu, līdz tas sasniedza somu un ieķērās vienā no pupiem. Likās neticami, ka šis aklais, gandrīz vēl neizveidojies ķengurēns spēja izcīnīties cauri vilnas vāliem, nesaņemdams no mātes nekādu palīdzību. Pati ķenguriene jaundzimušajam nepievērsa ne mazāko uzmanību un noņēmās vienīgi ar sevis aptīrīšanu.
Dzemdības bija fiksētas ar abu kameru palīdzību, un visi jutās laimīgi, ka tās beigušās tik labi. Bosvels, kurš nu jau izaudzis par glītu pelēko ķenguru, ir iekļuvis televīzijas vēsturē. Tā bija pirmā reize, kad ķengura dzimšana tika parādīta publikai.
Lai parādītu mums citu sava ķenguru pētījuma aspektu, Harijs Frits un viņa asistents Bīvens Brauns mūs aizveda uz lielu aitu fermu pie Grifitas pilsētiņas. Ferma piederēja Harija draugam, kurš bija palīdzējis C. S. I. R. O. īstenot ķenguru ierobežošanas darbu. Braukdami pa dubļaino ceļu, mēs itin visur redzējām lielus sarkanos un pelēkos ķengurus, emu un reizēm arī kādu lapsu. Virs galvām mums klaigādami virpuļoja mazi papagailīši un kakadu. Tas viss atsauca atmiņā Argentīnas pampas. Harijs un viņa puiši bija uzbūvējuši īpašu ķenguru slazdu, lai varētu noķertos dzīvniekus iezīmēt ar īpašām kaklasiksnām un tādējādi sekot to gaitām. Mēs pavadījām šausmīgu stundu, ar lendroveru braukādami pa visu apvidu un ielenkdami ķengurus to iezīmēšanai un pārbaudei.
Grifita ir ievērojama vieta Jaundienvidvelsā, jo atvēlējusi veselu apgabalu pastāvīgam krūmāju lielkājvistu rezervātam. Šie lielie, tītariem līdzīgie putni perē olas pašu izraktās karstum- bedrēs, kurās regulē temperatūru, pēc vajadzības uzkārpot tām vairāk zemes vai arī nokašņājot lieko. Braucot uz lielkājvistu rezervātu, mēs ieraudzījām pie aploka žoga pienaglotus vairākus beigtus smailastes ērgļu jaunuļus. Šos nelaimīgos putnus piemeklējis tāds pats liktenis kā Jaunzēlandes keas - tos vajā aitu fermeri, jo apgalvo, ka ērgļi nogalinot jērus.
Kriss bija nolēmis, ka mums jābrauc uz Kvīnslendu un jāapciemo Deivids Fleijs. Viņa rezervāts atradās Bērlihedā, tūlīt aiz Kvlnslendas robežas un pavisam tuvu Zelta krastam - garai zeltainu smilšu pludmaļu virknei, ko Austrālijā iecienījuši atpūtnieki. Džerijs man gadiem ilgi bija stāstījis par šo aizrautīgo cilvēku, kas visu savu dzīvi veltījis Austrālijas dabas aizsardzībai un sekmīgi nebrīvē pavairojis pīļknābjus.
Jau no Darela un Deivida satikšanās mirkļa bija pilnīgi skaidrs, ka viņi ir dvēselē radniecīgi, un drīz vien abi bija iegrimuši visas pasaules dabas aizsardzības un sugu saglabāšanas problēmu apspriešanā.
Mēs ar Krišu izmantojām izdevību aizbraukt uz Brisbenu un sadabūt mazliet naudas. Kaut arī bija rudens, laiks Kvīnslendā bija burvīgs un likās tik patīkami atkal pasildīties pēc Viktorijas svilinošā aukstuma un Kanberas skaudrajiem vējiem. Džims izmantoja brīdi, kad Pārsonss nodarbojās ar kaut ko citu, un pavadīja visu dienu pludmalē, kur, kā izrādījās, viņu par sodu gandrīz apēdušas haizivis.
Kopā ar Deividu Fleiju un viņa sievu Ingrīdu mums pagāja vairākas interesantas dienas, un abi likās ļoti iepriecināti par iespēju uzņemt mūs savā mājā un izrādīt kolekciju. Vispirms mēs apskatījām koalu koloniju, īpaši kādu mazuli, kurš kategoriski iebilda pret izņemšanu no mātes somas un steidzīgi atgriezās tajā, tiklīdz Deivids viņu palaida vaļā. Kāda albīna emu mātīte izrādīja neprātīgu mīlestību pret Darelu un sekoja pa visu aploku, snaikstīdamās viņam pāri plecam un ar pielūgsmi vērdamās sejā. Viņa pat mēģināja pārliecināt Darelu, lai viņš palīdz tai perēt olas. Tomēr kolekcijas zvaigzne bija kareivīgs jauns kazuārs Klods, kurš pārvaldīja aploku, apveltīdams ar labi tēmētu spērienu ikvienu ķenguru, kas uzdrošinājās gadīties ceļā.