Galvenā Fleija kolekcijas burvība bija tā, ka visi dzīvnieki bija pilnīgi rāmi un, kā likās, pazina Deividu. Pat pīļknābja tēviņš ļāva paņemt sevi rokās, kaut šie dzīvnieki ir īpaši slaveni ar to, ka grūti pieradināmi. Savas mājas pagrabā Deivids turēja izmeklētu kolekciju rāpuļu un vairākus paša izaudzētus somai- ņus. Fleijs ir viens no retajiem cilvēkiem Austrālijā, kurš, par spīti plašajai opozīcijai un lauksaimnieku vienaldzībai, patiesi rūpējas par vietējās faunas pārstāvju tiesībām šeit dzīvot līdzās aitām un liellopiem.
Bija tiešām žēl, kad filmēšana nonāca pie beigām. Mēs atstājām Krišu un Džimu baudām godīgi nopelnīto atvaļinājumu, bet paši steidzāmies atpakaļ uz Sidneju, lai pagūtu uz Singapūras kuģi. Sidnejā mums atkal uzklupa avīžnieki, bet šoreiz mēs patiešām varējām pastāstīt, ka esam no sirds izbaudījuši gan šo zemi, gan tās dzīvniekus - lielākajai daļai žurnālistu tas bija pārsteigums.
Mūsu ierašanās Malajā stipri atšķīrās no Jaunzēlandē vai Austrālijā piedzīvotā. Piestājuši Singapūras krastā, mēs atklājām, ka Kriss un Džims atteikušies no Lielā Barjerrifa piedāvātajām baudām un traukušies šurp, lai mums pievienotos. Kriss pat atļāva mums uzkavēties Singapūrā divdesmit četras stundas. īpašu prieku mēs no tā neguvām, jo laiks bija karsts un sutīgs, turklāt trūka ūdens.
Darels bija laimīgs par atgriešanos tropos, jo vienmēr bija vēlējies paviesoties Malajā - pēc manām domām, savu draugu ietekmēts, kuri tur jau bijuši un izteikuši sajūsmu. Braukdami pa uzbērto ceļu iekšzemē, mēs piedzīvojām kārtējo mazo ķibeli ar lendroveru un gandrīz pazaudējām vienu riteni, taču palīgā nāca britu armija un bojājumu izlaboja. Mēs steidzāmies uz nelielu pieņemšanu, kuru mums par godu Kualalumpurā bija sarīkojis britu preses dienests, taču pusceļā salūza kāda mašīnas detaļa un nācās vilkties ar piecarpus jūdžu ātrumu stundā, līdz tikām tuvākajā mazpilsētā, kur ķiniešu garāžas īpašnieks kļūmi šā tā salaboja. Rezultātā mēs galvaspilsētu sasniedzām vēlu nakti un palaidām pieņemšanu garām.
Istabas mums bija rezervētas The Federal - greznā viesnīcā ar gaisa kondicionētāju. Katrai istabai bija atsevišķa tualete, un ēdiens bija teicams - gan ķiniešu, gan eiropiešu gaumē. Džims kā suns uzklupa gaļai un dārzeņiem, eksotiskākas ēdmaņas atstādams pārējo ziņā. Džims šķita pastāvīgi uztraucamies, ka vietējie vēlas viņu noindēt, taču galu galā viņš vienīgais iedzīvojās vieglā dizentērijā, kaut arī bija baudījis tikai eiropiešu ēdienus. Mūsu viesnīca likās atrodamies visas ķīniešu sabiedrības aktivitāšu centrā, tāpēc es neapdomīgi piedāvājos sēdēt ar muguru pret istabu un šādā veidā devu visiem trim vīriešiem iespēju apveltīt mīlas pilniem skatieniem ikvienu ķīniešu skaistuli, kura ienāca pa durvīm. [53] es vienmēr zināju, kad istabā ienākusi kāda eksotiska būtne, jo sarunas tūlīt aprāvās, trīs galvas pagriezās pret durvīm un trīs pāri acu cieši sekoja tās gaitām. Eiropietes tādā vietā kā Malaja, tāpat kā visur citur Tālajos Austrumos, nokļūst zināmā mērā neizdevīgā stāvoklī [54] : viņām nav labvēlīgs nedz klimats, nedz arī pilnīgi noteikti - trauslā vietējo sieviešu grācija. Reiz mēs braucām liftā kopā ar ļoti daiļu malajiešu sievieti, un durvis aizveroties Džimu un Krišu gandrīz sašķaidīja gabalos, jo tie liecās ārā, dedzīgi vēlēdamies redzēt, kurā stāvā dāma izkāpj. Viņi bija satriekti, kad nākamajā rītā ieraudzīja skaistuli sēžam pie brokastu galda kopā ar kādu atbaidošu eiropieti.
- Kas viņam ir tāds, kā mums nav? - Džims murmināja.
- Varbūt nauda? - es ieteicos.
Vēl Kualalumpurā vīriešus apbūra daudzie masāžas saloni, kuri, kā mums tika stāstīts, patiesībā ir tikai citā vārdā nosaukti priekanami. Tomēr nekādi pamudinājumi nepiespieda nevienu no viņiem par to pārliecināties.*
Pirms ierašanās Malajā mēs bijām brīdinājuši Krišu, ka attiecības ar varas pārstāvjiem tropu zemēs pamatīgi atšķiras no līdzīgas sadarbības mērenā ldimatā. Viņš bija apsolījies neiedzīvoties kuņģa čūlā, arī nenograuzt nagus līdz elkoņiem, ja visu neizdosies pienācīgi nokārtot, taču pēc pusotras nedēļas, kad joprojām nebija izlietota ne pēda filmas, Kriss sāka nopietni apsvērt pašnāvības iespēju. Tomēr vēlāk mums sāka veikties mazliet labāk, un mēs nolēmām doties uz Taman Negaru - Kelantanas, Pahangas un Trenganu provinču nacionālo parku.
Mēs pa lieliskiem ceļiem braucām uz mazu pilsētiņu Kuala- lipisu Dželajas upes krastā, kur galvenais medību uzraugs Džeimss Ovs bija mums noorganizējis sagaidīšanu un nogādāšanu ar motorlaivu līdz tūkstoš sešsimt septiņdesmit septiņas kvadrātjūdzes lielajam parkam. Pati Kualalipisa bija itin prāva apdzīvota vieta, kurā atradās ļoti moderna izskata banka un kinoteātris, bet nakti mēs pavadījām pussagruvušā atpūtas mājā. Motorlaiva ieradās agri no rīta, un drīz vien mēs neiedomājamā ātrumā traucāmies pa upi uz priekšu. Džims bija nopircis armijas parauga cepuri un kopā ar mani apsēdies priekšgalā, kad pēkšņa vēja brāzma norāva viņam militārās elegances atribūtu no galvas. Viņš dziļā nopietnībā lādējās, ka miršot no saules dūriena, un mēs jokojot apsolījām, ka nopirksim viņam tropu ķiveri ar gravējumu, kad atgriezīsimies Kualalumpurā. Mazliet vēlāk, iegriežoties upes līkumā, mēs ieraudzījām augstā krastā uztupušos mazu ciematu. Laivinieks bija nolēmis apstāties un kādu apciemot, un Džims iepriecināts paziņoja, ka te nopirkšot jaunu cepuri. Neņemdams vērā mūsu skaļos, nicinošos smieklus, viņš izkāpa krastā un apsolīja atnest katram gardu, atvēsinātu dzērienu. Mums par lielu sarūgtinājumu, pēc desmit minūtēm Džims atgriezās ne tikai ar cepuri galvā, bet arī ar četrām ledusaukstas kokakolas pudelēm azotē. Kaut kur šo dubļu būdu jūklī viņš bija sameklējis mazītiņu veikaliņu, kas lepojās ar petrolejas ledusskapi un elegantu vīriešu galvassegu kolekciju.