Drīz atgriezās laivinieks, un mēs turpinājām traukties garām bifeļiem, kas rakņājās ūdenī, un dīvainām iedzimto būdām. Traukšanās pa krācēm bija lielisks piedzīvojums. Šīm motorlaivām, kas būvētas Jaunzēlandē, ir tik sekla iegrime, ka tās spēj peldēt itin visur. Vienīgais, ar ko tās netiek galā, ir pa ūdens virsmu peldošās lapas. Lapas iesprūst dzinējā, un mūsu nabaga laiviniekam kādas četras reizes nācās ienirt un to iztīrīt.
Ceļojums likās velkamies stundām ilgi, un, par spīti laivinieka pastāvīgajiem apgalvojumiem, ka "atpūtas māja ir tūlīt aiz tā upes līkuma", mēs jau sākām krist izmisumā, kad beidzot ieraudzījām tālumā savu ceļa mērķi. Tieši šajā mirklī atvērās debesis, un pār mums sāka gāzties tāds lietus, kāds iespējams vienīgi tropos. Dabiski, ka glābt vajadzēja ekipējumu, nevis mūs, un rezultātā mēs viscaur izmirkām.
Kad piestājām pie steķiem, parādījās veselas nesēju ordas un uzņēmās rūpes par mūsu bagāžu, kamēr paši vilkāmies augšup pa kāpnēm un tālāk pa taku uz atpūtas māju. Mums par šausmām, tā izrādījās Kualalumpuras angļu skolas audzēkņu apsēsta; bērni bija ieradušies nacionālajā parkā tādā kā pamatīgā dabas pārgājienā. Patiesībā daži no viņiem vēlāk kļuva par zinošiem un noderīgiem cilvēkiem gan parkam, gan federācijai.
Vēlāk medību galvenais uzraugs mūs ielūdza pie sevis apspriest mūsu plānus. Viņš bija burvīgs, vecs nerātnis, kurš acīmredzami bija svētās šausmās par savu priekšnieku Kualalum- purā un dedzīgi vēlējās mums palīdzēt. Viņš norīkoja vienu no mežziņiem nākamajā dienā doties kopā ar mums uz džungļiem un izrādīt dažādos novērošanas slēpņus, kā arī apsolīja mums aizdot laivas, kad vien būs vajadzība braukt augšup pa upi un izpētīt attekas. Nezinu, kurš no mums bija vairāk nobažījies - Džims vai es. Nevienam no mums nepatika tropi, personīgi man tropiskie meži izraisīja klaustrofobiju, nemaz nerunājot par dēlēm. Mēs visi bijām piesardzības nolūkos apgādājušies ar garajiem zābakiem, kuriem vismaz teorētiski pienācās pasargāt kājas, bet tik un tā nebija iespējams iziet ārpus atpūtas mājas teritorijas un izvairīties no veselas šo mūdžu armijas uzbrukuma. Darels zināja divus paņēmienus, kā tikt ar dēlēm galā: izmantojot vai nu iedegtu cigareti vai sāli, taču lielākoties dēles pamanījās salīst dažādās slēptās spraugās, un mēs viņas atradām un noņēmām tikai vēlāk, kad bijām atgriezušies mājās. Manās acis dēles no visiem tropu rieboņiem bija visatbaidošākās, un pretīgāka par visu bija asiņu šalts, kas izšaujas pēc dēles noņemšanas, galu galā radot smaga ievainojuma ilūziju. Kādā pārgājienā man gadījās viena uz kājas, un es biju spiesta pilnīgi izģērbties, lai dabūtu to nost, jo kājās man bija šauri džinsi. Nelīdzjūtlgie vīrieši pamatīgi uzjautrinājās.
Džimam atkal nācās ciest, jo viņš bija spiests ilgas stundas pavadīt smacīgā slēpnī, cerot sagaidīt kādu degunradzi. Par laimi, garlaicību kliedēja giboni. Viņu bija pilni koki mums virs galvām, pērtiķi veikli šūpojās zaros, pārmetās no koka uz koku un saklaigājās cits ar citu. Vietējie gibonus sauc par wah wah, jo viņi izdod tieši šādas skaņas; manās acīs giboni ir skaistākie no visiem pērtiķiem. Kualalumpurā mēs satikām kādu holandieti, kuram piederēja gibons jeb siamangs. Pērtiķim viņa mājā tika ļauta pilnīga brīvība, un es esmu pilnīgi pārliecināta, ka šis radījums viņam nozīmēja vairāk nekā paša bērni. Gibons bija pagalam izlutināts un braukāja pa pilsētu īpašnieka mašīnā, mežonīgi taurēdams.
Filmēdami dažas upes epizodes ar lielajiem augļēdājiem sikspārņiem, kas mita mežā, Kriss un Darels bija apmetušies kādā sēklī. Viņi bija notupušies pašā krastā, vērās ūdenī un apsprieda nākamo filmējamo epizodi, kad pēkšņi ieraudzīja savā virzienā peldam lielu, melnu kobru. Abi tupēja pilnīgi nekustīgi, līdz čūska piepeldēja pārsteidzoši tuvu. Tad tā pēkšņi pamanīja abus vīriešus, šausmās metās atpakaļ un nozuda. Kriss, gluži dabiski, bija stipri satriekts, taču Darels paskaidroja, ka šis esot vēl viens piemērs, cik ļoti čūskas baidās no cilvēkiem. Upes krastā mēs lāgiem ieraudzījām kādu pundurbriedīti - burvīgu, miniatūru radījumu maza suņa lielumā, kuru meža iemītnieki ļoti iecienījuši gaļas dēļ, reizēm kādu sarkanu, koši krāsainu degunradžputnu riskanti balansējam uz trausliem zariem koku galotnēs. Taču lielākie zvēri no mums galīgi izvairījās, un Krišu šis fakts no jauna noveda dziļā depresijā.
Nākamajam filmēšanas posmam vajadzēja notikt Malajas austrumu krastā, slavenajā Dungunas bruņurupuču pludmalē - vienīgajā zināmajā vietā, kur milzu ādbruņurupuči dēj olas. Malajas dabas aizsardzības biedrība bija pierunājusi valdību sniegt palīdzību rezervāta izveidošanai, jo šie miermīlīgie milži atgriezās pludmalē gadu no gada, smagā darbā izraka bedres mīkstajās, zeltainajās smiltīs un iedēja tajās lielas kaudzes olu.
Malajieši savukārt olas izraka un pārdeva. Tas nozīmēja, ka ādbruņurupuči pilnībā izmirs, ja kaut kas netiks darīts olu aizsardzībai. Tādējādi pirms diviem gadiem īpašs pludmales posms tika atvēlēts tikai bruņurupučiem, un šā iemesla dēļ mēs bijām ieradušies.