Lai nokļūtu pludmalē, mums ar kaut ko pontonlaivai līdzīgu nācās šķērsot vairākas platas upes. Braucamais ne tikai izskatījās, bet arī izrādījās nedrošs, jo viens tāds pavisam nesen bija nogrimis ar cilvēkiem pilnu autobusu uz borta. Par laimi, ar mūsējo nekas ļauns neatgadījās, un visbeidzot mēs ieradāmies Dungunā, kur mūs sagaidīja Zivju aizsardzības ierēdnis un viņa palīgs. Viņi savukārt mūs iepazīstināja ar malajieti, kurš vadīja olu koncesiju: pateicoties šim cilvēkam, mēs drīkstējām ieiet pludmales aizsargātajā teritorijā. Viņš paskaidroja, ka bruņurupuči krastā iznākot naktīs un ka esot ļoti svarīgi neiztraucēt mātīti līdz brīdim, kad tā sāk dēt. Ja reiz process esot sācies, nekas vairs nespējot bruņurupucieni atturēt, taču, iztraucēta pirms dēšanas sākuma, viņa dodoties prom un, iespējams, nekad vairs tur neatgriežoties.
Vēlāk tajā pašā vakarā mēs atgriezāmies ar vairākiem spēcīgiem gaismekļiem, kurus mums bija aizdevušas malajiešu varas iestādes. Vilkšanās tumsā pa milzu pludmali, līdz potītēm stiegot mīkstās, lipīgās smiltīs un stiepjot smagu aparatūru, nav gluži tas, kā man labpatiktos pavadīt nakti tropos, kad temperatūra sakāpj labu tiesu pāri astoņdesmit grādiem. Šķita, ka esam nosoļojuši garas jūdzes, līdz beidzot apstājāmies.
- Hei, nav laika sēdēt un kūkot, - Kriss skubināja. - Mums jābūt gataviem mesties uz priekšu tajā pašā mirklī, kad izdzirdēsim signālu.
- Jā, ser, - mēs korī noskandējām.
Mēs pacietīgi gaidījām minēto signālu, pēc iespējas labāk aizsargādami sevi no piķējošajiem moskītiem, turklāt tā vien likās, ka par iecienītāko mērķi viņi atkal izraudzījušies mani.
- Ātri, ātri! - kāds sauca. - Bruņurupuči ir klāt! - Mēs, cik ātri vien spēdami, streipuļojām pa pludmali uz priekšu un meklējām saucēju.
- Viņa tikko ieradusies, - malajietis teica. - Tagad izturieties ļoti klusi, līdz viņa sāks dēt. - Tagad! - viņš iekliedzās, un visapkārt atmirdzēja spoža gaisma. Kad acis bija ar žilbinošo gaismu apradušas, mēs pirmo reizi ieraudzījām ādbruņurupuči. Mātīte bija milzīga un lempīga, viņa karstumā elsa un stenēja, pludinādama bedrē zem sevis pingponga bumbiņām līdzīgu olu straumi. Piepūlē viņai no acīm sūcās bagātīgas gļotu upītes. Beidzot olu straume aprāvās un bruņurupuciene sāka tās apbērt ar smiltīm, kuras rokot bija sakrājušās viņai abās pusēs. Spēcīgās pakaļējās airkājas ātri sastūma smiltis bedrē; reizēm bruņurupuciene šo nodarbi pārtrauca, lai ar savu milzīgo, deviņas pēdas garo ķermeni smiltis stingri pieblietētu. Beidzot lielais rāpulis apmierināts nosprieda, ka olas ir drošībā, un sāka lēni virzīties pa pludmali spēcīgo bangu virzienā. Milzīgais ķermenis ar priekšējo airkāju palīdzību stūmās lejup pa nogāzi, aizvien tuvāk ūdens malai, atstādams aiz sevis sliedi kā tanks. Nokļuvusi piejūras, bruņurupuciene iemērca vareno galvu viļņos, it kā vēlēdamās to nomazgāt un atvēsināt, tad ar pēdējo piepūli ieslīdēja viesmīlīgajā jūrā un, pirms nozust tumšajos viļņos, pamāja mums atvadām ar pleznu.
Olas no perēkļa tika izraktas, taču šoreiz nevis pārdošanai, bet pārvešanai uz īpaši sagatavotu, iežogotu vietu tālāk pludmalē. Dienas gaismā šī vieta atgādināja miniatūrus brāļu kapus, jo virs katras olu bedrītes bija uzstādīts vienkāršs koka krustiņš, uz kura atzīmēts olu skaits un ierakšanas datums. Pēc vairākām nedēļām virspusē izkārpījās burvīgi, mazi bruņurupucīši, kas izskatījās kā ģērbušies glītos, svītrainos uzvalkos. Mazuļus tad savāca, ievietoja lielā konteinerā ar ūdeni un aizveda tālāk jūrā, kur bezrūpīgos bruņurupucīšus vairs neapdraudēja piekrastes plēsoņas. Vēl par agru novērtēt, cik šī metode efektīva, taču tas vismaz bija sākums, un bruņurupuči tika paglābti no pilnīgas izmiršanas.
Mūsu producents nu bija pilnībā uzņēmis gaitu un raušus rāva mūs tālāk zemes vidienē - vispirms jau uz Ipohu, lai apciemotu ornitologu Džefriju Allenu un viņa sievu, kuri labi pārzināja apkārtni un bija apsolījuši mums parādīt planējošo drakonu. Alleni mūs izklaidēja un ļāva piebāzt visu dārzu ar drakonu filmēšanai nepieciešamo aparatūru. Šis radījums nešķiet interesants, iekams nav atklājušās trauslās membrānas tā sānos, kas izplešas kā spārni un ļauj rāpulim bez mazākās piepūles traukties no koka uz koku. Nav īsti skaidrs, kas izjuta lielāku atvieglojumu, kad šī filmas epizode bija pabeigta, - mēs vai nabaga radījums, kuru mēs dedzīgi vajājām no koka uz koku. Tomēr mums netika dots ne mirklis atelpas, un drīz vien Džims Saunderss jau filmēja cikādes, zirnekļus, degunradžva- boles un jebkuru citu bezpalīdzīgu kukaini, kam gadījās iemaldīties filmēšanas zonā.
- Tas viss palīdz izveidot kopainu, - Kriss apgalvoja.
Džefrijs Allens bija muļķīgā kārtā pastāstījis Krišam, ka vēl tālāk zemes iekšienē - Taipingā un Perakā - ir daudz interesanta, taču šoreiz man ļāva nepiedalīties. Es paliku Ipohā kopā ar Alleniem, savukārt trīs vīrieši traucās papildu materiāla meklējumos. Mēs ar Betiju Allenu lieliski sapratāmies, un abas gājām uz mežu, kur viņa fotografēja dažādus augus un krūmus, par kuriem īpaši interesējās. Mēs tik lieliski izklaidējāmies, neko nedarīdamas, ka man bija gaužām žēl, kad sagaidīju vīriešus atgriežamies, jo tie mani aizrāva atpakaļ uz galvaspilsētu. Ārkārtīgā laipnība un viesmīlība, kāda tika izrādīta Malajā, mūs bija dziļi aizkustinājusi, taču es tik un tā gaidīju braucienu uz Austrumāfriku un iespēju vēlreiz ieraudzīt plašās zālienes.
Džims un Kriss lidoja uz mājām, un likās savādi pēc ilgām