nedēļām vinu sabiedrībā atkal būt diviem vien - mums vinu ļoti pietrūka. Mēs paši pēkšņi mainījām plānus un nolēmām kuģot tieši uz mājām, jo bijām uzzinājuši, ka Džerija mātei ir ļoti nelāgi ar veselību, un arī dzirdējuši satraucošas ziņas no zoodārza. Austrumāfrikai vajadzēs pagaidīt līdz citai reizei. Ar Shell biroja laipnu palīdzību mēs dabūjām biļetes uz Glen Line kuģi, un es nekad vēl nebiju ne tik ļoti izbaudījusi jūras braucienu, nedz arī tik lieliski atpūtusies, kā šā piecu nedēļu ilgā mājupceļa laikā. Protams, bija liels atvieglojums ceļot bez aprūpējamu dzīvnieku kolekcijas. Mēs bijām pamanījušies Malajā iemantot trīs vāveres un četrus papagaiļus, taču to kopšana salīdzinājumā ar problemātiskajiem braucieniem no Āfrikas un Dienvidamerikas bija pavisam viegla. Viss brauciens pagāja kā lieliskas brīvdienas.
10. nodala
Džerija māte un mūsu draugi priecīgi sagaidīja mūs atgriežamies, toties nolaistais, nekoptais zoodārzs mums uzdzina šausmas. Kaut arī sezona bija pašā karstumā, zoodārzs izrādījās no jauna dziļi iegrimis finanšu problēmās, un nepārprotami bija pienācis laiks ņemt pārvaldīšanu savās rokās. Lai savestu kārtībā rēķinus, uzdevām mūsu grāmatvežiem sagatavot administratīvo un dienišķo izmaksu pārskatu, un rezultāti apstiprināja mūsu ļaunākās aizdomas. Nemaz nerunājot par naudas grūtībām, arī vairāki nozīmīgi mūsu komandas locekļi grasījās uzteikt darbu.
Tā kā ne Džerijs, ne es nebijām spējīgi pārņemt zoodārza finanšu uzraudzību, bija ārkārtīgi svarīgi atrast kādu, kas spētu savest šo jucekli kārtībā.
Gan šaubīdamies, mēs tomēr ielikām vietējā avīzē sludinājumu, un bijām pārsteigti par milzum lielo atsaucību. Daži kandidāti izrādījās pilnīgi neiedomājami, taču atradās kāda Vellera kundze. Nevaru ne iedomāties, ko mēs iesāktu bez šīs sabiedrotās, kura pārņēma savās rokās zoodārza administrēšanu un ļāva mums nodoties vienīgi dzīvnieku aprūpei - mēs līdz mūža galam paliksim viņas parādnieki. Viņa lēni, taču pamatīgi ieviesa kārtību ikdienas darbos, un ar mūsu daudzo draugu atbalstu viss pamazām sāka izlīdzināties. Laipnība un pretimnākšana, kādu saņēmām šajā saspringtajā laikā, bija nenovērtējama.
Kāda mūsu drauga pierunāti, vairāki ietekmīgi cilvēki sāka izrādīt vērā ņemamu interesi par zoodārza ideju, un Džerijs nolēma, ka šis ir īstais brīdis, lai ieviestu dzīvē savu senloloto sapni par Brīvās dabas aizsardzības trestu. Zoodārzs rezultātā kļūtu par sabiedrisku organizāciju, kā arī tiktu nodibināta zinātniskā padome. Šā tresta mērķis būtu koncentrēties uz to neskaitāmo sugu saglabāšanu un pavairošanu, kurām dabiskajā vidē draud iznīcība. Ideja bija pārdroša un godkārīga, taču to ar prieku uzņēma visi cilvēki, kas tagad bija cieši saistījuši savu dzīvi ar zoodārza likteni.
Eksperti nāca klajā ar priekšlikumu, ka pirmais un svarīgākais uzdevums ir dzēst zoodārza piecpadsmit tūkstošus mārciņu lielo parādu un sākt vēlreiz visu no nulles. Šis priekšlikums tika ar sapratni pieņemts. Šajā brīdī Džērsijas laikraksts Evening Post sniedza mums nenovērtējamu palīdzību: tas publicēja divpadsmit ietekmīgu cilvēku parakstītu uzsaukumu, kurā bija izteiktas bažas par zoodārza nākotni. Publikācijai sekoja neticami dāsna atsaucība: ziedojumu summas no tūkstoš mārciņām līdz maza puišeļa kabatas naudai. Visvairāk mūs aizkustināja pašu zoodārza darbinieku saziedotās piecas ginejas.
Džērsijas ļaudis no jauna izrādīja savu devību. Agrāk viņi bieži tika zoodārzam bez maksas piegādājuši augļus, dārzeņus un gaļu, savukārt tagad ļāva mums droši spert soļus tuvāk sava mērķa sasniegšanai. Kā mūsu personīgo ieguldījumu Džerijs pats uzņēmās atbildību par divdesmit tūkstoš mārciņu lielo kredītu un atteicās no tiesībām dzēst parādu ar zoodārza ieņēmumiem. Šā sloga uzņemšanās, protams, nozīmēja, ka nāksies maksāt ilgus gadus, jo viņa ienākumi bija tikai honorāri par grāmatām un uzstāšanos televīzijā. Daudzi cilvēki sauca viņu par muļķi, taču Džerijs dedzīgi ticēja, ka šis ir vienīgais veids, kā viņš var palīdzēt izdzīvot vismaz dažiem savvaļas dzīvniekiem un ļaut nākamajām paaudzēm priecāties par to sabiedrību.
Vajadzēja nopietni gatavoties nākamajai tūrisma sezonai, un I. C. I. laipni piedāvāja savu padomu, kā ar krāsu palīdzību piešķirt zoodārzam svaigu izskatu. Visi strādāja, cik spēka, lai padarītu šo vietu pievilcīgāku un publikai interesantāku.
It kā nepietiktu ar rūpēm par zoodārzu un tā nākotni vien, Džerijam nācās izturēt vēl vienu sāpīgu zaudējumu: viņa māte pēkšņi nomira no sirdstriekas. Visiem Darela kundzes pietrūka, jo viņa bija no tiem retajiem cilvēkiem, kuru mīlēja ikviens, pat tad, ja bija tikai pāris reižu saticis. Mājā bez viņas valdīja skumjas. Šajā laikā vienīgais priecīgais notikums bija Sofijas atgriešanās uz laiku mūsu komandā, tādējādi uz brīdi tika atrisināts sekretāres trūkums. Aicinājums bija radis dzirdīgas ausis, tresta darbs virzījās strauji uz priekšu, un arī zoodārzā mēs iemantojām ievērojamus papildinājumus. Jaunzēlandes valdība piešķīra mums divas tuataras un divus pārīšus keu, savukārt Džerijs pats nopirka pāri jaunu orangutānu. Vēl mēs pie uzpircēja iemainījām vairākus parastākus dzīvniekus pret briļļaino lāci. Pedro izrādījās visburvīgākais lācis, kādu jebkurš no mums atcerējās, un kļuva par vienu no zoodārza galvenajiem izklaides objektiem.
Kamēr mēs cīnījāmies ar zoodārza problēmām, Kriss bija čakli darbojies pie televīzijas programmu veidošanas, kuru kopējam nosaukumam vajadzēja būt "Divi bušā" (Džima Saun- dersa ierosinājums). Filmas materiāls bija teicams - patiesībā tā bija tik daudz, ka Kriss no visa nolēma izveidot nevis sešas sērijas, bet septiņas, kuru kulminācijas moments būtu ķengurēna dzimšanas ainas. Tātad papildus visiem citiem darbiem Darelam vajadzēja uzrakstīt arī viegli uztveramu tekstu šim sērijām. Viņš pavadīja ilgas stundas savā aptumšotajā kabinetā, vēl un vēlreiz pārtldams filmas ruļļus, līdz mēs uz tiem vairs nespējām ne paskatīties. Dedzīgi vēlēdamies palīdzēt, Kriss ieradās Džērsijā. [55]