Kriša viesošanās laikā mēs sākām apspriest nākamās filmas projektu. Ideja sākotnēji piederēja Džerija brālim Larijam - viņš par to bija ieminējies, kad pirms gada apciemojām viņu netālu no Kamargas, Provansas cīņas vēršu mājvietas. Francūži vietējos vēršus cīņu laikā nenogalina, bet gan rotaļājas ar tiem. Provansā daudzās pilsētās un ciematos ir arēnas - vai nu seni romiešu amfiteātri vai rupji būvēti ringi, un tūrisma sezonas laikā entuziasti ar aizrautīgu futbola līdzjutēju degsmi katru nedēļas nogali tur pulcējas, lai pavērotu savu iemīļoto vēršu cīniņus. Cīņā piedalās divpadsmit vai piecpadsmit jauni vīrieši, viņu mērķis ir noraut starp vēršu ragiem piestiprinātās kokardes un vienlaikus izvairīties no sabadlšanas. Spēle ilgst divdesmit minūtes. Ja vērsis izrādās veiklāks par jaunekļiem un šajā laikā pamanās nosargāt visas kokardes, viņam par godu spēlē "Karmenu" un izvada no ringa.
Larijs bija pārliecināts, ka par šīm vēršu cīņām varētu izveidot lielisku dokumentālo filmu televīzijai, jo tajās parādījās viss, ko vien režisors var vēlēties: ceļojums, krāsas, sajūsma, ļaužu pūļi, vēršu cīņu rings - turklāt nekādas asinsizliešanas. Darelu šī ideja ļoti aizrāva, viņš pat uzrakstīja scenārija uzmetumu, ko Kriss varētu parādīt priekšniecībai. Tā nu Kriss sava īsā apciemojuma laiku sadalīja starp uzturēšanos tumšajā kabinetā pirmajā stāvā un mūsu nekārtīgo dzīvoklīti augšstāvā, turklāt bieži palika nomodā līdz rīta gaismai, apspriezdams
vēršu cīnu filmas detaļas.
Beidzot teksti programmai "Divi bušā" bija uzrakstīti un tika norunāts laiks, kad braukt uz Bristoli, lai to visu ieskaņotu. Ap to laiku mēs sākām bažīties par Darela veselību un nepavisam nebijām pārsteigti, kad viņam parādījās dīvaina alerģija, - kad ieraksti bija pusē, viņam sāka pampt rokas.
Džerija izdevēji mudināja viņu iesniegt jaunu manuskriptu, un viņš vairākas reizes izmisīgi centās uzrakstīt "Muižu dzīvniekiem". Taču nav viegli pilnībā koncentrēties bezrūpīgas un jautras grāmatas rakstīšanai, ja no visām pusēm uzbrūk problēmas, kas turklāt ceļas tieši no tā temata, par kuru jācenšas tik bezrūpīgi rakstīt. Ja nebūtu Sofijas un manis, viņš visu būtu salaidis grīstē, un es karsti ilgojos, kaut spētu uzrakstīt šo grāmatu viņa vietā. Kad grāmata bija pabeigta, nevienam no mums tā vairs neko īpaši nepatika. Tomēr mūsu spriedums palika mazākumā: grāmatai bija lieliski panākumi. To sērijās izlaida gan Lielbritānijā, gan Amerikā, visdažādākie ārzemju izdevumi nodrukāja fragmentus, un BBC to pārveidoja par "grāmatu pirms gulētiešanas", kā tas jau bija darīts ar visām iepriekšējām Džerija grāmatām.
Programmai "Divi bušā" bija lieli panākumi televīzijā - mēs par to ļoti priecājāmies, jo Džims un Kriss tās veidošanā bija ieguldījuši tik daudz smaga darba. Kā jau bijām cerējuši, skatītājiem jo īpaši patika ķengurēna dzimšanas aina.
Bija patīkami saņemt no Kriša ziņu, ka filma par vēršu cīņām varētu tikt uzņemta, tomēr vispirms viņam jāaizlido uz Ka- margu un pašam jānovērtē apkārtne un ar filmēšanu saistītās grūtības. Mēs ar prieku piekritām Krišu pavadīt un uzskatījām, ka bez bažām varam uz divām vai trim nedēļām aizbraukt, jo zoodārzs tobrīd darbojās nevainojami un likās pārvarējis lielās problēmas.
Sasēdušies muižas mazajā automobilītī, mēs kā sadeguši traucāmies cauri brīnumskaistajiem Francijas laukiem uz Nimu, kur Larijs bija mums jaukā viesnīcā sarunājis istabas. Nākamās divas nedēļas mēs braukājām apkārt pa Kamargu, vērojām vēršu cīņas un visdažādākā vecuma vēršus, tikāmies ar cilvēkiem, kas varētu mums palīdzēt, un saskaņojām iespējamo vizīšu grafiku. Līdz ceļojuma beigām Kriss jau kūsāja sajūsmā un bija apņēmības pilns uzņemt šo filmu - ja iespējams, krāsainu, - taču viss bija atkarīgs no budžeta. Tomēr šai problēmai risinājumu varēja meklēt arī pēc atgriešanās Bristolē. Ja pat no idejas nekas nesanāktu, mēs vismaz bijām uz brīdi izrāvušies no zoodārza un ar to saistītajām raizēm. Kad beidzot atgriezāmies Džērsijā, atklājām, ka visi čakli strādājuši un nekādas likstas nav gadījušās.
- Vai zini, - Džerijs ieteicās, - tā vien šķiet, ka viņi strādā daudz labāk, kad manis nav klāt.
Mani tas ļoti iepriecināja.
- Jauki, tad varbūt mēs varētu biežāk aizbraukt un izbaudīt divvientulību? - es kārdināju. Par atbildi saņēmu vienīgi ņur- dienu.
Pāris nedēļas vēlāk Kriss triumfējoši pavēstīja, ka vēršu cīņu filmai dota zaļā gaisma, kaut arī krāsainai lentei līdzekļu nepie- tikšot. Viņš vēlreiz ieradās Džērsijā, lai tagad, kad bija redzējis Kamargu savām acīm, apspriestu Džerija piedāvāto scenāriju jaunā gaismā. Kriss domāja, ka būs trīs reizes jābrauc uz Kamargu - pavasarī, vasarā un ziemā - un vēlējās, lai trešajā reizē mēs brauktu kopā ar viņu, jo pirmajās divās mūsu klātbūtne nebija nepieciešama. Es abām rokām balsoju par: mani sajūsmināja ikviens iemesls pamieloties ar franču ēdieniem un vīnu, kā arī kaut uz brīdi tikt prom no zoodārza. Ja cilvēks ir iesprostots uz mazas saliņas, dzīvo zoodārzā un divdesmit četras stundas diennaktī ir visiem kā uz delnas, viņam ļoti kārojas tikt prom. Pat Darels man piekrita, kaut arī bija tik ļoti pieķēries dzīvniekiem. īss atvaļinājums ik pa laikam arīdzan dod iespēju paskatīties uz problēmām no cita redzes leņķa un atgūt garīgo līdzsvaru. Iespēja atrast patiešām attaisnojošu iemeslu fiziskai prombūtnei lieliski noderēja sirdsapziņas mierināšanai.