Vienlaikus arī pārējais ievirzījās pareizajās sliedēs. Džērsijas Brīvās dabas aizsardzības trests beidzot bija kļuvis par realitāti, katru mēnesi tika organizētas tresta dalībnieku un padomnieku sanāksmes, divi padomes locekļi iesaistījās zoodārza vadībā, tādējādi noņemot kaut nedaudz rūpju un atbildības no Ketas Velleres pleciem. Tomēr, neskatoties uz šo palīdzību, Džerijs likās aizvien vairāk pārņemts ar tresta lietām. Es reti redzēju viņu vienu pašu un vēl retāk izdevās parunāt par kaut ko, kas neattiecās uz zoodārzu. Zoodārzs un itin viss ar to saistītais sāka man uzdzīt nepatiku. Dzīvoklis bija kļuvis par tādu kā otru darba kabinetu, kurā cilvēki nepārtraukti staigāja iekšā un ārā. Beidzot es sacēlos pret šādu stāvokli un piespiedu Darelu apsolīt, ka zoodārza un tresta jautājumus apspriedīsim tikai apakšstāva kabinetā, atstājot dzīvokli par vienu mazu stūrīti, kurā vismaz varētu mēģināt no tā visa atslēgties. Tomēr cīņa bija grūta, un es bieži vien spriedu, ka esmu apprecējusi zoodārzu, nevis dzīvu cilvēku.
Cenzdamās izcīnīt kaut daļēju brīvību no zoodārza, es izstājos no tresta padomes un zoodārza vadības komitejas un izmisīgi meklēju kādu iespēju izrauties arī no Džērsijas. Palīgā atkal nāca Kriss.
- Varbūt tev vajadzētu doties vēl kādā ceļojumā, Džerij, kamēr "Divi bušā" ir slavas augstumos?
- Dārgo zēn, nekas man nesagādātu lielāku prieku, bet kā atrast vietu, kur citi vēl nav bijuši vai uz kurieni nebūtu pārāk ilgi jāgatavojas? Man, piemēram, ļoti patiktu vēlreiz aizbraukt uz Argentīnu, taču šādas ekspedīcijas sagatavošanai vajadzīgi vismaz četri mēneši. Arī Gviāna būtu laba izvēle, bet tur joprojām politiskā situācija ir nestabila, un man pilnīgi pietika ar politisko jampadraci Paragvajā, nevēlos vēlreiz piedzīvot kaut ko tamlīdzīgu. Braucienam uz Indiju ļoti rūpīgi jāgatavojas. Tātad patiesībā atliek vienīgi Rietumāfrika, bet par to apgabalu esmu uzrakstījis jau trīs grāmatas, tātad Kamerūna atkrīt. Ko tu iesaki?
Līnijas otrā galā iestājās īss klusums.
- Tu reiz pieminēji Sjerraleoni.
- Jā, bet kad tu gribi braukt?
- Jebkurā gadījumā ne ātrāk par februāri, un maijā man jābūt atpakaļ, lai pabeigtu vēršu cīņu programmu.
- Daudz laika tu vis man nedod, vai ne? Lai notiek, es sākšu gatavoties, un tad jau redzēsim, kas no tā visa sanāks.
Nu Darela uzmanība no zoodārza bija novērsta uz kaut ko citu, un es nespēju vien beigt par to priecāties. Tomēr es zināju, ka viņam pagalam nepatīk steiga un vēl jo vairāk sasteigta gatavošanās ekspedīcijām. Sešas nedēļas nepavisam nebija pietiekami ilgs laiks, lai pienācīgi sagatavotos braucienam, tādēļ zināju, ka viņš uz Sjerraleoni brauks nelabprāt, ja vispār izšķirsies par šo ceļojumu. Ja brauciena mērķis tiešām izrādīsies Sjerra- leone, es nolēmu līdzi nebraukt un paziņoju Darelam:
- Nē. Man nepatīk Rietumāfrika - ne karstums, ne tropu meži, jo man tie uzdzen klaustrofobiju, arī afrikāņi mani kaitina. Tāpēc, ja tev nav iebildumu, es šo braucienu izlaidīšu.
Darels nebija pārsteigts un atteica, ka pa pusei esot kaut ko tādu gaidījis, tomēr apvaicājās, ar ko es viņa prombūtnes laikā grasoties nodarboties.
- Šeit taču tu nevēlies palikt, vai ne?
Par to es biju tikpat stingri pārliecināta, tāpēc tika nolemts, ka man jādodas uz Argentīnu un jāveic izlūkošanas priekšdarbi iespējamai ekspedīcijai 1966. gada ziemā.
- Paņemšu līdzi lendroveru, lai varu bez grūtībām ceļot pa valsti, un satikšos ar visām amatpersonām, ar kurām mums bijusi darīšana iepriekšējā braucienā. Tad arī pastāstīšu tev, kā tur izskatās tagad, piecus gadus vēlāk.
Sev par līdzbraucējām un tulkiem es sarunāju divas draudzenes. Houpa Plata vēlējās atgriezties Argentīnā gandrīz tikpat ļoti kā es. Viņa tur bija nodzīvojusi ilgus gadus un tekoši runāja spāņu valodā. Viņa turklāt teicami vadīja mašīnu un bija pēc izskata ražena lēdija, tātad vajadzības gadījumā noderētu kā iespaidīga aizbildne. Manu otru kompanjoni Annu Pītersu bijām satikuši, pavadot atvaļinājumu Korfu. Arī viņa lieliski vadīja mašīnu un bija pieradusi ceļot ģeogrāfiski grūtos apstākļos, jo pati dzīvojusi Āfrikā. Fakts, ka mēs ar Annu bijām daudz jaunākas par Plata kundzi, reizēm izraisīja smieklīgus pārpratumus, jo viņu allaž noturēja par mūsu māti. Galīgi zaudējušas spēkus, mēs metām pie malas centienus paskaidrot mūsu attiecību patieso raksturu, un kopš tā laika Houpa mums bija "mamma".
Doma par atgriešanos Argentīnā mani iepriecināja. Pirms vēl kāds paguva mainīt savas domas, es saistījos ar banku un sarunāju iespēju kāpt uz kravas kuģa klāja gandrīz vienlaikus ar Darelu. Tā kā es neposos uz Sjerraleoni, tad bez sirdsapziņas pārmetumiem atstāju visus šā ceļojuma sagatavošanas darbus Darelam un Džonam Hārtlijam (Džerijs viņu šim ceļojumam bija aizņēmies no zoodārza rāpuļu mītnes). Sofijai savukārt nācās stāvēt gatavībā, ja abiem gadītos grimt purvā un būtu vajadzīga palīdzība. Likās, ka viņi lieliski tiek ar visu galā, tomēr es ar ilgošanos gaidīju aizbraukšanas dienu un nespēju veltīt daudz uzmanības Āfrikas apceļotāju plāniem. Es gandrīz vai netiku prom, jo streiku dēļ mans Argentīnas kuģis kavējās kontinentā, tomēr bankai izdevās sameklēt britu kuģi, kas devās ceļā apmēram tajā pašā laikā, - šis kuģis bija pat vēl labāks un lētāks. Tā nu es pavadīju vairākas dienas Londonā, gāju uz kino un ēdu bez sāta, līdz pienāca laiks doties pāri valstij uz Ņūportu un satikt Darelu un Hārtliju viņu ceļā uz Liverpūli. Mēs abi bijām mazliet noskumuši, ka gandrīz četrus mēnešus būsim šķirti, taču es liku Darelam apsolīt, ka viņš nekavējoties dos man ziņu, ja kaut kas atgadītos un būtu vajadzīga mana palīdzība. Tādā gadījumā es nekavējoties trauktos pie viņiem - tomēr uzsvēru, ka iemeslam jābūt tiešām nozīmīgam.