Abiem ceļojumiem nācās saskarties ar janvāra aukām, un mums ar Darelu, kuģiem satiekoties Laspalmā, izdevās pavadīt stundu kopā. Darelu gandrīz arestēja spāņu varas iestādes, jo viņš nesās lejup pa trapu, sagrābis pilnas rokas šampanieša pudeļu, kamēr muitas un imigrācijas formalitātes vēl nebija nokārtotas. Ražens spāņu policists Džeriju sagrāba tobrīd, kad tas spraucās viņam garām, un ar varu aizgrūda atpakaļ uz kuģi. Darels noskaities vērsās pie ikviena no kuģa virsniekiem, lai tiktu vaļā; es savukārt stāvēju krastā un mudināju pasteigties, jo manam kuģim drīz vajadzēja doties tālāk. Visbeidzot Džerijam izdevās atrast līdzjūtīgu virsnieku un emocionāli izklāstīt, ka mums nāksies vairākus mēnešus būt šķirtiem, un rezultātā tikt pie brīvlaišanas. Darels lēkšiem vien metās uz manu kuģi, un mūsu virsstjuarts sadabūja vēl šampanieti, jo savējo Džerijs bija spiests atstāt uz kuģa. [56]
Es kuģoju pāri mierīgākām jūrām uz Dienvidamerikas krastiem, kur mani emocionāli sagaidīja vesela armija draugu, tomēr tikai pēc nedēļu ilgas cīņas man izdevās atsvabināt lend- roveru no muitas un aizbraukt no Buenosairesas.
Tā kā jau biju redzējusi Patagoniju, pierunāju abas ceļabied- renes doties uz Andiem. Mēs braucām cauri burvīgai apkārtnei, kur plakankalnes noslīdēja ielejās un tad no jauna slējās augšup. Visvairāk mani apbēdināja tas, ka ceļā redzējām ļoti maz dzīvnieku, ja salīdzina ar diviem iepriekšējiem ceļojumiem. Manuprāt, tam bija divi iemesli: apdzīvoto vietu un līdz ar to arī sējumu platību palielināšanās un plašais ķimikāliju izmantojums. Tomēr, dzīvodamas estansijā, mēs redzējām krietni daudz meža putnu un ūdensputnu. Mazās jūrascūciņas traucās pāri ceļam, un reizēm mums uzčivināja kāds mūrniekputns. Taču gandrīz nebeidzamās rindas alu pūču, kas agrāk mēdza tupēt uz dzīvžogu stabiem, bija izzudušas - reti gadījās ieraudzīt kaut vienu no šiem putniem.
Visā braucienā mani stipri kaitināja laikapstākļi. Es, galu galā, biju braukusi uz Dienvidameriku pēc saules, taču tās vietā mēs saņēmām zemus mākoņus, aukstu vēju un sīku lietutiņu, īpaši kalnos, un man nebija grūti pierunāt savas kompanjones bēgt uz siltāku klimatu. Pat Buenosairesā, kur parasti februārī valda svelme, šoreiz laiks izrādījās samērā vēss - personīgi es par to priecājos.
Mēs aizbraucām uz Mendozu, lai es varētu satikties ar argentīniešu zinātnieku, kuru Darels agrāk jau bija saticis, un apjautāties par izvairīgo dzīvnieku - burvju bruņnesi. Viena šāda dzīvnieka noķeršana bija Darelam kļuvusi gandrīz vai par apsēstību, savukārt zinātniekam daži bruņneši piederēja. Viņš pa telefonu apgalvoja, ka bruņneši joprojām gaidot Darelu ierodamies pēc tiem, un piekodināja man nodot šo ziņu pēc piederības.
Pēc tam es divas dienas pavadīju, baudīdama pilsētu un apkārtējās ainavas un apskatīdama vietējo zoodārzu. Tā kā tobrīd nebija rudens, es neredzēju brīnišķīgās zeltaino papeļu gatves, kuras Darels tika apbrīnojis savā 1959. gada ceļojumā, taču pilsēta tik un tā bija jauki iekārtota, ar brīnišķīgiem parkiem, un klimats patīkams.
Bijām paredzējušas atgriezties Buenosairesā bez liekas steigas, taču Plata kundze saņēma steidzamu telegrammu, kurā tika pieprasīts, lai viņa nekavējoties atgrieztos, tāpēc mums nācās pilnā sparā traukties pāri visai valstij uz galvaspilsētu, lai viņa paspētu uz lidmašīnu. Vēlējos uzkavēties šeit mazliet ilgāk, taču dabūt biļetes atceļam nebija viegli, un es nolēmu labāk izmantot piedāvāto holandiešu kuģi, kaut arī Roterdamā nāktos pārsēsties.
Visu Argentīnā pavadīto laiku es nesaņēmu nekādas ziņas no Sjerraleones. Mani tas pārāk neuztrauca, tomēr es ļoti vēlējos maijā tikt atpakaļ uz Lielbritāniju, lai tur sagaidītu Sjerraleones kolekcijas ierašanos. Tāpēc mēs kuģojām prom no Buenosairesas, pa ceļam vairākas reizes apstājoties pie Brazīlijas krastiem, kas bija ļoti patīkami, īpaši, kad uzzinājām, ka Zie- meļeiropā, kā parasti, valda liels aukstums.
Ceļojuma laikā es bieži apmainījos telegrammām ar Ketu Velleri Džērsijā, saņēmu arī vienu no Džerija, kurā tas mani lūdza sagaidīt viņu Frītaunā. Pēc tam sākās ilga un izvērsta telegrammu apmaiņa ar Londonas banku, lai izdotos mani dabūt uz kuģa, kas nonāktu Frītaunā pirms 1. maija, kad jāierodas pārējiem. Bija tikai viens kuģis, kas varētu mani nogādāt īstajā datumā, tomēr es šaubījos, vai laikus nokļūšu Anglijā un pagūšu tajā pārsēsties. Kuģa pašreizējais pārvietošanās temps vedināja domāt, ka iznākums būs neveiksmīgs. Un tomēr, visiem (laikam gan arī pašam kuģa kapteinim) par pārsteigumu, mēs pietauvojāmies Roterdamā jau 5. aprīlī. Tādējādi man atlika apmēram divdesmit četras stundas laika, lai nokļūtu Londonā, noorganizētu lendrovera pārvešanu un atgūtu spēkus, pirms traukties uz Liverpūli un pagūt uz kuģi Accra. Kaut ko tādu es otrreiz vairs nevēlētos piedzīvot, jo pēc piecām uz holandiešu kravas kuģa pavadītajām nedēļām ļoti ilgojos kādu laiciņu padzīvot uz cietzemes.