Ceļojums uz Frītaunu bija uzjautrinošs. Visi pūlējās, cik spēdami, lai es justos ērti. Darels un viņa grupa bija ceļojuši ar šo kuģi un grasījās ar to arī atgriezties. Visa kuģa komanda gaidīja dzīvnieku kolekcijas ierašanos, un neviens nespēja noticēt, ka es nudien nezinu, kādi dzīvnieki tie būs.
Bija dīvaini pēc piecām dienām atkal atrasties Laspalmā, tomēr ilgi tur nepalikām. Man bija teikts, ka Frītaunā pietauvosimies apmēram sešos no rīta, un tā nu es stāvēju kuģa priekšgalā, vērodama Frītaunu parādāmies cauri rīta miglai, un cerēju, ka pateicībā par manu trako steigu virs vismaz būs ieradies mani sagaidīt. Tomēr nācās piedzīvot vilšanos. Izskatījās, ka ikvienu pasažieri sagaida draugi, radi un dievs zina, kas vēl, taču no Darela nebija ne miņas. Beidzot mani sameklēja kuģa aģents un pastāstīja, ka mans vīrs nesekmīgi centies tikt krastmalā. Kā jau parasti, Darels bija aizmirsis, ka viņam nepieciešama atļauja, un viņš bija palicis cīnīties ar policiju un ostas amatpersonām.
- Nāciet, iesim viņu izpestīt, - aģents mudināja, un mēs kopā devāmies pa krastmalu uz muitas ēku. Nu, protams, verandā man virs galvas stāvēja stipri noguris Darels un noaudzis ar vēl biezāku bārdu. Viņš mežonīgi vicinājās ar rokām un žēlojās, ka netiekot lejā. Visbeidzot pārpratums tika noskaidrots, un Darels tika pie manis. Brīdinājis nemesties pārāk vētraini viņa skavās, jo iespējams, ka esot lauzis ribu, Džerijs mani iepazīstināja ar dīvaina izskata izstīdzējušu jaunekli - kā izrādījās, Amerikas miera korpusa pārstāvi, kurš laipni bija viņu atvizinājis uz šo tikšanos. Pirms es paguvu bilst kaut vārdu, Darels iespieda man rokā mazu kartona kastīti.
- Tur iekšā ir kaut kas dzīvs, ver vaļā uzmanīgi, - viņš brīdināja. Zinādama, ka Darels ir spējīgs šādās kastītēs iesprostot ari vispretīgākos radījumus, es atvēru vāku ļoti piesardzīgi. Tur iekšā papīra salvešu midziņā gulēja sīciņa vāverīte, ļoti līdzīga Mazajai, burvīgs un pavisam rāms dzīvnieciņš.
- Viņa piedzima vienai no kolekcijas vāverēm, un es nodomāju, ka tā varētu kļūt par lielisku Mazās aizstājēju.
Nešaubos, ka diezgan daudzas sievas justos sašutušas, saņemdamas vāveri kā atkalredzēšanās velti, taču es biju pieradusi nozīmīgos notikumos saņemt dāvanā dzīvniekus, un reiz pat lūdzu man kāzu gadadienā uzdāvināt pārīti brīnišķīgi skaistu vainag- baložu. Šādā veidā es vismaz biju pasargāta no nevajadzīgu smaržu pudelīšu un citu krāmu uzkrāšanās.
- Kur citi? - es vaicāju.
- Joprojām zemes iekšienē. Viņi kopā ar visu kolekciju ieradīsies rīt. Dažus no visvārīgākajiem dzīvniekiem es atvedu sev līdzi un atstāju britu vēstniecībā.
Darels nepārprotami ļoti priecājās mani redzēt un, kā likās, slepenībā jutās arī mazliet atvieglots. Lauztā riba stipri sāpēja, taču viņš bija muļķīgā kārtā aizmirsis, ka mūsu ārsta sagādātajā aptieciņā atrodas šādi tādi pretsāpju līdzekļi. Es tos sameklēju lādītes pašā apakšā, un zāles tiešām palīdzēja atvieglot sāpes. Ribu viņš bija lauzis, braukdams lendrovera aizmugures sēdeklī, Kriss, dedzīgi vēlēdamies atkal ķerties pie darba, bija sācis braukt, pirms vēl Darels paguvis kārtīgi apsēsties, un rezultātā Džerijs bija uztriecies aizmugures bortam. Uzzināju, ka viņš šādi mocījies jau kopš marta, taču kategoriski atteicies visu pamest un lidot mājup kopā ar mani.
Drīz kļuva pilnīgi skaidrs, ka mums būs vajadzīga vēl papildu palīdzība, jo Džerijam uz kuģa vajadzēs pēc iespējas vairāk atpūsties, ja viņš grasās aprūpēt kolekciju un vēl arī pabeigt filmēšanu. Jaunais Džons Hārtlijs vēl nekad nebija ceļojis kuģī kopā ar dzīvniekiem, turklāt piedalījās arī filmēšanā, tātad nācās secināt, ka galvenā atbildība par kolekciju gulsies uz maniem pleciem. Vēlēdamās nodrošināties ar palīgu, es nosūtīju telegrammu Annai Pītersai, ar kuru bijām apceļojušas Argentīnu. Anna, izrādās, bija godprātīgi sēdusies pirmajā lidmašīnā un ieradās jau pēc divdesmit četrām stundām, tādēļ vēlāk, kad kolekcija bija atvesta uz Frītaunu un iekārtota Diamond Corporation lepnajā mītnē, es jau spēju novērtēt situāciju.
Kaut arī varējām atbrīvot Darelu no dzīvnieku ikdienas barošanas, mēs nespējām viņa vietā apstaigāt dažādos dienestus, sagādāt muitas atļaujas un darīt tamlīdzīgus darbus. Ar to viņam nācās nodarboties pašam. Mēs tostarp ieviesām pavisam vienkāršu dienišķo darbu kārtību. Pārtiku dzīvniekiem ik dienas iepirka mūsu draugs amerikānis un Džons Hārtlijs. Kriss un Darels tādējādi visu laiku varēja veltīt nepieciešamajām vizītēm varas iestādēs un atbildēt uz steidzamām vēstulēm, savukārt mēs ar Annu aprūpējām dzīvniekus - visus, izņemot vislielākos (piemēram, leopardus), kurus atstājām puišu rīcībā. Šī sistēma darbojās lieliski, un pēc divām nedēļām, kad beidzot kuģojām projām no Frītaunas, visi dzīvnieki bija lieliskā formā.
Mūsu ekipējuma un dzīvnieku nogādāšana ostā izrādījās sarežģīta, taču palīgā nāca Sjerraleones armija tās virsnieka majora Gendas personā, ar kuru Džerijs bija sadraudzējies pirmā Frītaunas apmeklējuma laikā. Majors apsolīja nodot mūsu rīcībā trīs armijas mašīnas, un 1. maijā jau sešos no rīta piebrauca trīs Bedforda kravas mašīnas.
Patīkams muitas ierēdnis pats personīgi satikās ar mums krastmalā, un pēc pavisam īsa brīža visi dzīvnieki, abi lendroveri un arī mēs paši jau atradāmies uz klāja. Mums tika atvēlēta apjumta platība pašā kuģa priekšgalā, dēvēta par Krūtaunu; vieta izrādījās ideāla, jo bija pa pusei kravas telpa. Ja laiks iegriezās nelāgs, dzīvniekiem joprojām bija silti un ērti, savukārt labā laikā bez bailēm varējām atstāt lūkas atvērtas. Kuģa bortā bija ari lieli paceļami aizvirtņi.