Pagāja pāris dienu, līdz tā īsti iedzīvojāmies. Par laimi, turpat līdzās atradās virtuve ar karstā ūdens katlu un mums bija atļauts to jebkurā laikā izmantot. Pat Kriss reizēm piepalīdzēja barošanā, kad bija ticis galā ar pirmās dienas jūras slimības lēkmi. Kaut arī laiks nebija slikts, kuģis peldēja diezgan nestabili un zvārojās pat niecīgākajā vējā. Priekšgalā šūpas bija vēl spēcīgākas. Džons un Darels izveda pastaigā abus leopardus, kamēr mēs ar Annu iztīrījām būri. Tāda pati kārtība attiecās uz trim jauniem šimpanzēm un mazu Rietumāfrikas upjucūku. Pārējo dzīvnieku būrus varēja viegli iztīrīt, iemītniekiem paliekot iekšā.
Tā kā dzīvnieku kolekcijas pārvešana ar kuģi vēl nekad nebija televīzijā redzēta, Kriss dedzīgi vēlējās parādīt, ka ikdiena uz pasažieru kuģa turpinās bez sarežģījumiem, kaut arī tiek pārvadāti dzīvnieki. Kuģa virsstjuarts Raiena kungs iepazīstināja mūs ar maiznieku un miesnieku un atklāja, kur glabājas mums domātie, no Anglijas atvestie pārtikas krājumi. Katru rītu stjuarti piegādāja mums zināmu daļu produktu. Arī kuģa galdnieks izrādījās nenovērtējams sabiedrotais, jo darināja režģi būru noturēšanai, kad laiks kļuva sliktāks.
Uz kuģa atradās arī bērni, tāpēc mēs visiem piekodinājām turēt tos drošā attālumā, lai neviens netiktu sakosts. Viens vai divi aizklīduši cilvēki gan tika piesardzīgi izraidīti no mūsu rīcībā nodotās teritorijas, taču pasažieri visā visumā uzvedās ļoti labi. Kad laiks bija jauks, trīs šimpanzes tika izvestas uz klāja pabaudīt sauli un uz lūkas vāka izlocīt kājas. Protams, tās pa matīgi piesaistīja izklaides kāro pasažieru uzmanību, kuri t.is vēroja no augšējā klāja. Kad sāka pūst spēcīgāks un aukstaks vējš, mums nācās pērtiķu vingrošanu ierobežot zemākaja klaja. Džimijs - viens no mūsu šimpanzēm - par to priecājas, jo viņam nepavisam netikās just savas lielās ausis plivināmies vējā.
Kuģa kapteinim Džimijs ļoti iepatikās, viņš to ielūdza 11/ kapteiņa tiltiņu, kur šimpanze tūlīt pat sāka justies kā mājas, pat uztrausās uz īpaša sēdekļa un īsti profesionālā manierē pa līdzēja stūrēt kuģi. Mēs kopā ar viņu izklaidējāmies kapteiņa apartamentos, un tā vien likās, ka Džimijam būs žēl kuģi pa mest.
Mūsu stjuarte bija izcili jauka. Priekšpusdienā vai agrā pēcpusdienā viņa mēdza parādīties ar lielu termosu tējas vai kafijas un labprāt sagatavoja mums karstus dzērienus, kamēr uzturējāmies kajītēs - reizēm arī ko stiprāku, ja viņai šķita, ka mums kas tāds nepieciešams. Uzņemšanās mazgāt mūsu veļu arī bija lielisks atspaids, jo, cenšoties aprūpēt dzīvnieku kolekciju zval stīgā kuģī, drēbes nosmērēt bija pavisam vienkārši.
Kad kuģis pietauvojās Laspalmā uzņemt degvielu, mēs iz klīdām pa pilsētu svaigu augļu un zaļumu meklējumos, ar ku riem iekārdināt kolobusus. Kolekcijā bija septiņi šie ļoti retie, trauslie pērtiķi, kas pārtika tikai no lapām, un tie izturēja šo ceļojumu un joprojām ir dzīvi, vienīgi pateicoties Annai Pīter- sai, kura lika pamatus to turpmākajai diētai. Varētu pat teikt, viņa piespieda kolobusus izdzīvot, stundām ilgi sēdēdama krātiņu priekšā un pa kumosam vien barodama pērtiķus. Mes pavisam negribīgi Liverpūlē šķīrāmies: Anna ar vilcienu brauca uz Londonu, mēs - ar īpašu čarterreisu uz Džērsiju. Plāns bija lieliski pārdomāts. Šādā veidā Kriss un viņa komanda nosacīti īsā laikā varētu pabeigt filmēšanu, turklāt mēs uzskatījām, ka tā izdosies nogādāt dzīvniekus Džērsijā maksimāli vienkārši un ar minimālu nervu patēriņu. Diemžēl mēs bijām pārrēķinājušies.
Diena sākās lieliski, laiks maija dienai Anglijā - labs. Mūsu bagāža ātri tika cauri muitai, un drīz vien dzīvniekus krāva ārā no kuģa un izvietoja divos lielos mēbeļu pārvadāšanas furgonos, kurus bijām nolīguši, lai nogādātu kolekciju lidostā. Šajā brīdī birokrātija ņēma virsroku, un mūs no visām pusēm ietina gari jardi sarkanas lentas, gandrīz mūs nožņaudzot. Vispirms jau kaut kur bija pazuduši visi lendroveru dokumenti, un nabaga Rover pārstāvis sadūrās ar dilemmu. Automašīnas bija kompānijas īpašums un mums laipni aizdotas izmantošanai ekspedīcijas laikā, taču nebija atrodami šo faktu apliecinoši dokumenti. Visbeidzot tika nolemts, ka abām mašīnām jāpaliek muitā. Mēs par šo situāciju jutāmies gaužām nelāgi, tomēr nebijām vainīgi, ka dokumenti pazuduši, tāpēc nespējām neko iesākt - vienīgi cerēt, ka Rover mums piedos.
Vēl trūka Lauksaimniecības ministrijas atļaujas ievest dzīvniekus, īpaši abus leopardus. Karantīnas noteikumi attiecās uz suņu un kaķu importu, tāpēc mums nācās no Anglijas saņemt īpašu atļauju nosēsties un ievest leopardus tranzītā. Keta Vel- lere, sadarbībā ar Kriša sekretāri Bristolē, bija sazinājusies ar ministriju un panākusi atļauju leopardiem nosēsties, taču tranzīta dokumentu nekur nebija.
Kad vairākas stundas bijām strīdējušies ar dežūrējošo ierēdni, viņš piekrita sazvanīties ar ministriju, un visbeidzot izrādījās, ka muļķīgas kļūdas dēļ atļaujas nosūtītas uz Džērsiju, nevis uz Liverpūli. Jebkurā citā laikā šāda situācija liktos uzjautrinoša, taču mēs bijām kājās jau no rītausmas un tobrīd jau ļoti izsalkuši un noguruši. Turklāt dzīvnieki bija iesprostoti furgonos un dažiem no tiem pienācis barošanas laiks, turklāt mēs arī baidījāmies nokavēt savu reisu. Mums nepavisam nebija žēl pamest Liverpūles ostu.
Kad ieradāmies Spekes lidostā, mēs atviegloti konstatējām, ka lidmašīna vēl nav ieradusies, tāpēc devāmies aši iedzert pa mēriņam, pirms ķerties pie dzīvnieku izkraušanas un svēršanas. Šo procedūru vajadzēja veikt, lai varētu lidmašīnā pareizi sadalīt kravas smagumu, tomēr pasākums prasīja daudz nervu gan no dzīvniekiem, gan mums. Bijām jau sagatavojušies iekraušanai Bristoles kravas lidmašīnā, kad pilots paziņoja, ka viņam galīgi nepatīkot kreisās puses dzinēja darbība. Mēs, gluži dabiski, nopriecājāmies par izrādīto gādību mūsu drošībai, tomēr atvieglojums ātri pārvērtās izbailēs, jo atklājās, ka vienīgais gana kvalificētais inženieris, kam atļauts pieskarties dzinējam, dzīvo Mančestrā, un nu mums vairākas stundas jāgaida, līdz viņš varēs ierasties Liverpūlē. Lidostā tobrīd darbojās daudzi inženieri, taču nevienam no viņiem nebija tiesību apkopt šo konkrēto lidmašīnu.