Mēs izvietojāmies vienā no angāriem, tālāk prom no lidostas trokšņiem. Tad sākās nebeidzama gaidīšana, līdz beidzot ieradās inženieris un apmēram pusdeviņos paziņoja, ka lidmašīna esot gatava pacelties. Kopā ar dzīvniekiem aši salādējāmies lidaparātā, durvis aizvērās, mēs piesprādzējāmies, pamājām ardievas tiem pāris cilvēkiem, kas bija mums palīdzējuši, un lidmašīna aizripoja līdz skrejceļa galam. Pilots iedarbināja dzinējus, un brīdī, kad tie uzņēma maksimālo apgriezienu skaitu, otrajā dzinējā sākās dzirksteļošana. Mēs nejutāmies pārsteigti, kad lidmašīna no jauna aizripoja uz skrejceļa otru galu. Par laimi, mūsu palīgi vēl nebija izklīduši, arī īpašais inženieris atradās turpat, taču viņš teica, ka neko nevarot izdarīt, iekams nākamajā rītā būšot sadabūjis kaut kādas rezerves daļas.
Mēs aši apspriedāmies ar lidostas ierēdņiem un nolēmām izkraut tikai vārīgākos dzīvniekus, novietot tos mazā istabiņā viena angāra tālākajā galā un pārsegt ar brezentu. Pārējiem dzīvniekiem, pēc mūsu domām, turpat lidmašīnā pavadīta nakts neko ļaunu nenodarīs. Lidsabiedrlba mūs visus iekārtoja viesnīcā, mēs ātri pabarojām angārā novietotos dzīvniekus un ap pusdivpadsmitiem nakti pusdzīvi aizvilkāmies uz viesnīcu, kur pēc karstas vannas sakritām gultās. [57]
Apmēram divos no rīta mūs pamodināja viesnīcas pārvaldnieks. Ieraudzījām durvis stāvam ražena auguma policistu, kurš mazliet noraizējies darīja zināmu, ka viens no dzīvniekiem trakojot pa lidmašīnu. Nabaga Darels izvilkās no gultas, ātri saģērbās un gāja lejā pa kāpnēm. Tomēr pēc pāris minūtēm viņš bija atpakaļ. Izrādījās, ka lidostas policists savas apgaitas laikā sadzirdējis no lidmašīnas nākam dīvainas skaņas un, gluži dabiski, satraucies. Nabaga mazajam vīrelim neviens nebija pavēstījis par dzīvnieku klātbūtni lidmašīnā. Tomēr Džerijs uzstāja veikt pārbaudi, kurā atklājās tikai tas, ka leopardi ņurd savos krātiņos - nekā uztraucoša.
Nākamajā rītā ap septiņiem mums bija norunāts tikties ar dzīvniekus transportējušo mēbeļu furgonu īpašnieku, šis cilvēks bija ļoti laipni apņēmies sagādāt mums svaigus salātus un augļus. Viņš bija laikus ieradies, turklāt palīdzēja mums iztīrīt būrus un pabarot šimpanzes un kolobusus. Mēs bažīgi vēlējāmies zināt, cik ilgi vēl jāgaida, līdz lidmašīna būs saremontēta, taču neviens par to neko nezināja. Lidsabiedrības ļaudis un ari pats pilots pret mums izturējās ārkārtīgi laipni un izpalīdzīgi, tomēr nespēja kliedēt mūsu satraukumu par lidmašīnā joprojām iesprostoto dzīvnieku likteni.
Kad rīts jau bija labā gabalā, bet lidmašīna joprojām nesagatavota ceļam, mēs nolēmām izkraut un pabarot arī pārējos dzīvniekus; vienlaikus sākām uzmākties lidsabiedrības vadībai
Londonā ar lūgumiem sagādāt citu lidmašīnu. Sākām jau zaudēt cerības jelkad tikt no šejienes projām, kad cita lidsabiedrība piedāvāja mums vienu no saviem kravas lidaparātiem. Godīgi jāatzīstas, es joprojām nesaprotu, kā Darels ar savu lauzto ribu un nāvīgo nogurumu spēja pārciest šīs raizes par dzīvniekiem - vismaz es pati jutos tuvu ģībonim. Tad uzradās cita problēma: jaunajā lidmašīnā atradās tikai divas sēdvietas, bet mēs bijām seši. Bija ļoti svarīgi, lai operators un skaņu mehāniķis nokļūst Džērsijā un nofilmē dzīvnieku ierašanos zoodārzā. Mums palīgā nāca Cambrian Airways, piedāvājot četras sēdvietas savā reisā uz Džērsiju. Pēc ilgiem strīdiņiem tika nolemts, ka Darels un Hārtlijs paliks kopā ar dzīvniekiem, bet es, Kriss un viņa komanda lidosim uz Džērsiju.
Džērsijas lidostā visi mūs jau gaidīja. Pie skrejceļa bija sapulcējies viss zoodārza personāls, tur atradās arī lendrovers, zoodārza furgons un trīs kravas mašīnas. Mēs bažīgi sākām vērties gaisā un cerējām, ka slavenā Džērsijas migla nepārvilk- sies visai apkārtnei, iekams lidmašīnai izdosies nosēsties. Uztraukumam tomēr nebija pamata, jo precīzi noteiktajā laikā lielais DC4 lidaparāts sāka laisties lejup un pieripoja tieši pie gaidītājiem.
Džērsijas muitas darbinieki izturējās ārkārtīgi pretimnākoši - gluži kā cenzdamies atlīdzināt par iepriekšējās dienas pārpratumiem, kaut arī neko nezināja par mūsu nesaprašanos ar saviem Anglijas partneriem. Skaidri redzēju, ka Džerijs ar prieku nodod dzīvniekus zoodārza darbinieku pārziņā. Drīz jaunpienācēji bija ievietoti jaunajās mājvietās, lielākā daļa likās pārcietusi ceļojumu bez lieka stresa. Kā jau parasti, nabaga cilvēki izrādījās galvenie cietēji.
Nākamajā rītā Džerijs un Kriss apstaigāja zoodārzu. Visi skraidīja apkārt un uzmanīja, vai mūsu rūpjubērni būtu labi
apkopti un pabaroti ar ierastajiem gardumiem, un es kopējus īpaši brīdināju par kolobusiem.
- Ja ar viņiem kaut kas notiks, esiet gatavi nākamnedēļ piedzīvot Pltersas jaunkundzes dusmas. Viņa šos radījumus baroja visu ceļu no Frītaunas. Dieva dēļ, nepieļaujiet, lai ar tiem tagad notiktu kas ļauns.