Выбрать главу

-    Par ko tad man vispār vajadzētu rakstīt?

-    Nu, kaut vai par saviem ceļojumiem.

-    Kurš gan gribēs kaut ko par tiem zināt?

-    Es gribēšu, tā ka ķeries klāt!

Larijs ar sievu Evu tieši tobrīd bija Anglijā. Viņi gaidīja savu pirmo bērnu, un tika nolemts, ka mazulim labāk piedzimt An­glijā nekā Dienvidslāvijā. Kaut arī tikšanās ar ģimenes ģēniju bija nedaudz satraucoša, man jāatzīst, ka viņš bija daudz jaukāks cilvēks, nekā biju iztēlojusies. Larijs bija īss un drukns, viņā vienā mirklī varēja pazīt Darelu, jo viņam piemita viss Darelu šarms un humors, vienīgi daudz filosofiskāks un izsmalcinātāks. Gan viņš, gan Eva pret mani izturējās ļoti mīļi un laipni, un La­rijs pamatīgi uztraucās par Džerija nespēju atrast darbu.

-     Kāpēc gan tu nesaraksti grāmatu par visiem tiem saviem briesmu pilnajiem ceļojumiem un pārmaiņas pēc nenopelni mazliet naudas? Galu galā, Britānijas ļautiņiem trakoti patīk stāstiņi par pūkainiem zvēriņiem un džungļiem, un uzrakstīt būtu tik vienkārši - tev ir papilnam materiālu un visa kā.

Džerijs, protams, nebija ieinteresēts turpināt šo sarunu, to­mēr juta, ka es uz viņu cieši skatos.

-     Var jau būt, ka es spētu aprakstīt savus trīs ceļojumus, kaut arī tas noteikti izklausīsies drausmīgi.

-    Manu mīļo zēn, tu taču negribi visā nopietnībā apgalvot, ka aprakstīsi trīs ceļojumus vienā pašā grāmatā? - Larijs šausmās iebilda. - Tu laikam esi jucis. Skaidrs kā diena, - katrs ceļo­jums jāapraksta savā grāmatā!

-    Goda vārds, Larij, man tā nešķiet. Neaizmirsti, ka man nav nopietnas rakstīšanas pieredzes. Tev jau labi - tev patīk rakstīt, un tu to esi darījis jau gadiem ilgi, toties man pat vēstuļu rak­stīšana liekas garlaicīga. Pajautā mātei, cik reižu tiku viņai rak­stījis, kamēr biju prom no mājām.

-    Tas nepavisam nav viens un tas pats. Lai nu kā, pamēģini, un tad jau redzēsim. Esmu gatavs izlasīt pirmās pāris nodaļas un godīgi izteikt savu viedokli, kaut arī par dzīvniekiem veltītu literatūru neko daudz nezinu. Turklāt esmu apņēmības pilns ieteikt tevi saviem izdevējiem - Fabers. Uzklausi manu pa­domu, netērē spēkus ar aģentiem - viņi tikai krāpjas un savāc tavu naudu par neko, bet sāk rosīties tikai tad, ja autors izrādās veiksmīgs.

Bija vairāk nekā skaidrs, ka Darels nepavisam netraucas se­kot šim "labajam, saprātīgajam padomam", bet es biju apņē­musies panākt, lai viņš kaut vai pamēģina. Vēlāk tonedēļ mēs noklausījāmies gaužām garlaicīgu radiopārraidi par dzīvi Rie­tumāfrikā. Dzirdējusi Darela ilgstošos vaidus, es ieminējos:

-    Ja tu domā, ka varētu pastāstīt labāk, kāpēc neparunāt ar BBC par Rietumāfriku?

-    Tu jau zini, ka tā nav tāda veida rakstīšana, kādu Larijs ie­teica, - viņš atbildēja.

-    Protams, zinu, bet tas būtu sākums un vismaz kāds veids, kā nopelnīt, - es neatlaidos.

-     Lai nu būtu, bet par ko lai runāju radio?

Man sāka zust pacietība.

-    Beidz jel gausties un kaut vai pamēģini, Džerij. Galu galā tu ar saviem stāstiem par afrikāņiem un savāktajiem dzīvniekiem spēj mani uzjautrināt stundām ilgi, kāpēc gan nepamēģināt to visu sniegt klausītājiem? Apsoli, ka tu to izdarīsi. Tas tomēr ir labāk, nekā šeit sapūt.

Šis jautājums vairākas dienas netika pieminēts, un tad es dzirdēju Džeriju lūdzam Margo apvaicāties, vai kāds no viņas draugiem varētu aizdot viņam rakstāmmašīnu.

-    Zinu, ka Džekam viena veca mašīna ir. Pavaicā, kad viņš atgriezīsies. Ja viņš aptvers, ka tu ar to vēlies nopelnīt naudu, esmu pārliecināta, ka viņš tev to aizdos.

Pēkšņi Darels nosprieda, ka nespēj sagaidīt Džeka atgrieša­nos - viņam rakstāmmašīnu vajadzēja tūlīt. Nomas maksa bija apmēram trīsdesmit mārciņas nedēļā, un tik daudz mēs vien­kārši nevarējām atlicināt. Nebija citas izejas, kā pārdot Džerija grāmatas, jo dažas no tām bija patiešām vērtīgas. Šo dārgumu pārdošana, likās, Darelu sasparoja, viņš sāka rakstīt uzmetu­mus par saviem Āfrikas ceļojumiem, pierakstīdams dažādas detaļas, kas varētu noderēt radiopārraidei.

-    Esmu izlēmis, - viņš kādu rītu apņēmīgi paziņoja. - Es uz­rakstīšu par mataino vardi un tās ķeršanu. Vienīgā problēma ir noskaidrot, cik vārdu ir piecpadsmit minūšu ilgā aprakstā.

-    Jābūt kādam paņēmienam, kā to izdarīt.

Mēs zinājām, ka kaut kur mājā atrodas "Rakstnieku un ak­tieru rokasgrāmatas" sējums, kas reiz piederējis Larijam, un visbeidzot Darela kundze to izraka no grāmatu kaudzes, kuru bija grasījusies ņemt līdzi uz Leslija mājām. Ieslēdzies mūsu mazajā istabiņā un nodrošināts ar nebeidzami daudzām tēj­kannām, Darels nodevās eksperimentam - "Matainās vardes medībām"; katra pabeigtā lappuse tika nodota man vērtēšanai un daudzo drukas kļūdu izlabošanai. Izklausās satraucoši, bet neviens no Darelu ģimenes neprata rakstīt bez kļūdām, kaut arī visi bija ieguvuši privātskolu izglītību, un Darela kundze.patiesi lepojās, ka viņa, kas bija mācījusies pavisam mazā amerikāņu skoliņā Indijā, gramatiku zināja labāk par visiem saviem bēr­niem, kas bija izglītoti par bargu naudu. Biju aizrāvusies ar stāstu par dīvainajiem abiniekiem ar bieziem, matiem līdzī­giem izaugumiem uz pakaļkājām. Šos dzīvniekus Džerijs bija atradis, sagūstījis un atvedis uz Londonas zoodārzu, un es ne­spēju vien sagaidīt, kad nākamā lappuse izritināsies no rak­stāmmašīnas ruļļiem. Lai taupītu laiku un Džerija divus pirkstus, es izdomāju vienkāršu paņēmienu drukas kļūdu labo­šanai - uzdrukāju labojumus uz līmpapīra, tad tos izgriezu un uzlīmēju uz aplamā vārda. Dabiski, tas bija ļoti nogurdinoši, bet galu galā izdevās sasodīto rakstudarbu pabeigt, un tad atlika to vairs tikai nosūtīt BBC radiolasījumu nodaļai Londonā un cerēt. Mūsu parastajai nodarbei - pasta gaidīšanai - pievienojās zināma aizrautība, vismaz ar mani tā notika. Darels neizrādīja nekādu interesi.