Viņa pati vairs neizskatījās izbiedēta garās dienas beigās meitene sacīja:
— Art, galvenais, ka mēs pašlaik esam kopā. Iespējams, vairāk
laimes mums nav lemts kā šīs dažas stundas.
Domās Gordons jau apskāva viņu, glāstīja skaistos matus. Viņš piespieda sevi savaldīties.
— Labāk pacentieties aizmigt, Liāna. Arlabunakti.
— Kas noticis, Art? — viņa bija izbrīnīta.
Vairāk par visu viņš vēlējās turēt Liānu savās skavās. Bet… Nodot Artu Amu, kurš viņam uzticējis savu dzīvi un savu vārdu? Tas nozīmētu nodevību ari pret Liānu. Viņam tomēr visiem spēkiem jāturas pie cerības, ka izdosies nokļūt laboratorijā uz Zemes. No turienes atgriezīsies īstais Arts Ams, kurš mīl Memu.
Kas tev nāk prātā? — Gordons iekšēji sevi apsauca. No Mākoņa izkļūt nebūs iespējams. Baudiet taču savu laimi šeit, kamēr vēl ir laiks.
— Nerunāsim par mīlestību, — viņš noteica.
— Bet, Art, — Liāna nespēja slēpt vilšanos. — Vakar jūs apgalvojāt, ka mīlat mani.
Gordons drudžaini meklēja īstos vārdus:
— Arts Ams mīl Memu. Jums tas jāzina Liāna.
Neizpratnes vietā viņas acīs parādījās ciešanas. Gordons bija gaidījis asaras, niknuma vai rūgtus pārmetuma vārdus. Tam viņš bija gatavs, bet nedomāja ka ieraudzīs Liānas acīs tādas sāpes.
Lai nu paliek mans solījums, viņš beidzot izšķīrās. Arts Ams, cerams, man piedos. Viņš saņēma Liānas roku.
— Es jums pateikšu taisnību. Arts Ams jūs nemīl — bet es jūs mīlu! — Un steidzīgi turpināja. — Es neesmu Arts Ams. Es esmu pavisam cits cilvēks. Zinu, tas izklausās pavisam neticami…
Viņa saniknojās.
— Pietiek melot, Art.
Gordons saprata ka viss pagalam. Kā viņš varēja cerēt, ka Liāna ticēs? Vai viņš pats būtu noticējis? Nē. Neviens visā bezgalīgajā Galaktikā tam neticētu. Vienīgi Vils Kvīns zināja par Arta Ama fantastiskajiem eksperimentiem, bet viņš ir miris.
— Es zvēru, Liāna! — Gordons bija satriekts. — Jūs man neticat…
Viņa skatījās mierīgi un bezkaislīgi.
— Tas ir gluži neticami. Nav jēgas stāstīt par personības dubultošanos. Neuztraucieties — ja mums izdosies izrauties no Šora Kāna nagiem, es joprojām būšu jūsu sabiedrotā. Man viss ir skaidrs. Es tikpat labi kā jūs saprotu, cik ļoti Impērijai vajadzīga manas karalistes palīdzība. Jūs savu pienākumu esat izpildījis. Diemžēl, velti.
— Es nemeloju jums, Liāna, — klusi teica Gordons.
Aiz iluminatora arvien lielāks un draudīgāks pletās Mākonis, apridams zvaigžņotās debesis.
14. Ceļš tumsā
Pret ritu Mākonis aizsedza jau pusi debess. Tumsas virpuļu sabiezējums stiepa plēsonīgus, garus taustekļus pretī zvaigznēm. "Markabu" tagad pavadīja četri kaujas kuģi ar Līgas simbolu — melnu apli uz korpusa.
— Šors Kāns atsūtījis pavadoņus, — čukstēja Liāna. — Viņš uzskata, ka Iznīcinātāja noslēpums jau ir viņam zināms. — Vina nepatikā saviebās. — Stāsta, ka Ligas zinātnieki īpaši pētījuši spīdzināšanu…
Turēdamies ierindā, visi pieci kuģi ienira Mākonī. Apkārt mutuļoja migla. Kosmiskie putekļi, no kuriem bija veidots miglājs, nebija tik blīvi, kā Gordonam likās. Tikai savu milzīgo izmēru dēļ Mākonis izskatījās melns un necaurredzams. Iekšienē tā bija miglas valstība bez gala un malas, ko retumis kliedēja nespodras saules. Tās mirgoja caur dūmaku kā maldugunis. Eskadriļa lidoja tuvu garām kādai no šejienes planētu sistēmām, un Gordons vēroja mūžīgā krēslā grimstošās pasaules. Kuģus vadīja neredzami radam stari, tie lidoja tālāk Mākoni. Ātrumu samazināja tikai nākamajā dienā.
— Liekas, esam tuvu, — teica Gordons.
Liāna pamāja, rādīdama uz iluminatoru. Tālu priekšā miglainā dūmakā mirguļoja nespodra, sarkana zvaigzne.
— Tā ir Talarnas, Ligas galvaspilsētas, saule.
Lēni vilkās stundas. Eskadriļai nācās iziet caur meteorītu lietu, kuģi, visu laiku vairīdamies, mainīja kursu. Dc bridi bija dzirdami griezīgi trauksmes svilpieni. Neskaidras, šķautņainas atlūzas iznira no miglas un tūlīt pat izzuda, kuģa atomlādiņu iznicinātas. Ik reizes, kad "Markabs" 46 nokļuva klajākā apvidū, priekšā varēja saskatīt tuvojošos sarkano sauli.
— Ne velti Talarna kļuvusi par galvaspilsētu, — sprieda Liāna. — Svešinieks nevarētu tikt garām šiem šķēršļiem.
Nespodrā zvaigzne kā ļaunu vēstoša acs nemirkšķinādama raudzījās no tumsas. Ari vienīgā planēta, Talarna, radīja atbaidošu iespaidu. Tās lielāko daļu kā pelējums klāja bāli džungļi. Melnais okeāns vēla drūmus viļņus, tajos spoguļojās asinssaikanā saule. Kuģi iegāja planētas atmosfērā un tuvojās ciklopiskai pilsētai. Milzīgas, tumšas ēkas, kas atgādināja kazarmas, bija izkārtotas taisnās rindās kā pulki, kas gatavi uzbrukumam.
Liānai izlauzās pārsteiguma sauciens. Viņa rādīja uz bezgalīgajām starta laukumu rindām aiz pilsētas robežas. Gordons ieraudzīja tūkstošiem kaujas kuģu. Gar tiem kā skudras rosījās ļaudis.
— Tā ir tikai viena no viņu bāzēm, — teica Liāna. — Līga ir daudzkārt stiprāka nekā mums likās.
— Brālis savāks palīdzību no visas Impērijas, — Gordons centās apspiest stindzinošo baiļu sajūtu. — Viņa rīcībā ir Iznīcinātājs. Kaut viņš zinātu par nodevību!
"Markabs" atradās virs kolosālas kubveida celtnes. Eskorta kuģi palika karājoties gaisā, bet kreiseris piezemējās ar augstu sienu apjozta laukuma vidū. No visām pusēm šurp skrēja kareivji, bāli cilvēki melnos formas tērpos. Pēc dažām minūtēm kajītē ienāca Tēms Eldreds un nepazīstams virsnieks.
— Šors Kāns grib jūs redzēt. Brīdinu — pretošanās ir bezjēdzīga.
15. Tumsas citadele
Kad viņi izkāpa no kuģa bija auksts, sarkanā saule sliecās uz rietu, un biezēja krēsla. Likās, ka pat gaiss ir pilns nodevības un naidīguma.
— Tas ir Derks Undiss. Viens no Līgas augstākajiem virsniekiem. — sacīja Eldreds.
Gados vēl jaunajam mākoņņiekam bija skaista bāla, taču fanātisma jau apzīmogota seja. Viņš paklanījās.
— Vadonis gaida mūs.
Vina acīs uzdzirkstīja triumfs. Gordons saprata — viņiem ir iemesls priecāties. Ebass Ams nogalināts, karaliskās ģimenes princis saņemts gūstā.
— Ejam, — teica Derks Undiss, kad viņi iegāja melnajā ēkā. Un ar lepnumu, vērsdamies pie Gordona piebilda. — Esat pārsteigts? Jā, mēs izvairāmies no liekas greznības.
Milzīgās ēkas drūmajās zālēs valdīja spartiska vienkāršība. Nebija ne miņas no imperatora pils greznības Trūnā, nebija neviena cilvēka, kas nebūtu ģērbts militārā formā. Bija jūtams, ka šeit ir militāras valsts centrs.
Viņi piegāja pie smagām durvīm. Sargi ar atomšautenēm rokās deva viņiem ceļu.
Istaba bija vēl nemājīgāka kā citas telpas. Viens vienīgs galds, cieti krēsli — tas bija viss iekārtojums. Pie galda sēdošais cilvēks piecēlās. Viņš bija gara auguma, plecīgs, gadus četrdesmit vecs. īsi apgriezti, tumši mati, enerģiska, kalsna seja, melnas, vērīgas acis.
— Šor Kān, Tumšo Pasauļu valdniek! — sajūsmināti ziņoja Derks Undiss. — Gūstekņi ir atvesti, kungs.
Šora Kāna uzmanīgais skatiens aptaustīja Gordonu, pārslīdēja Liānai un pievērsās kreisera komandierim.
— Lieliski nostrādāts, Tēm! Jūs ar Čenu Korbulo pierādījāt savu uzticību Līgas dižajiem ideāliem. Līga nepaliks jums parādā… Bet tagad, lai novērstu aizdomas, jums tūlīt jāatgriežas Impērijā un jāpievienojas Flotei.