Gordons atcerējās virsnieka nicinošo sejas izteiksmi un triumfa dzirkstis viņa acīs. Acīm redzot, Derks Undiss viņu neieredz. Tik daudz laika būs jāpavada šī fanātiķa sabiedrībā…
— Tātad lidojuma laikā mani apsargās? Jūs man neuzticaties?
— Kāpēc lai es to darītu? —jautri iebilda Šors Kāns. — Es nevienam neticu. Cita lieta ka mūsu intereses droši vien sakrīt… Bet man vajag garantijas. Derks Undiss un vēl daži uzticami cilvēki būs jums līdzās.
Gordons piespieda sevi bezkaislīgi pamāt.
— Paldies par atklātību, bet arī es lāgā neticu jūsu vārdiem, tādēļ bez Liānas nelidošu. Es viņu mīlu un netaisos atstāt šeit jums par prieku.
— Fomalgautas princese? Jūsu līgava? — Šora Kāna acīs pavīdēja ironisks smaids. — Tā laikam ir jūsu vājā vieta Džon! Nomierinieties, manās acīs visas sievietes ir vienādas. Riskēt ar visu smukas sejiņas dēļ… Nē. Bet, ja jūs esat greizsirdīgs, lai dodas pastaigas braucienā Tikai kā jūs viņai to paskaidrosit?
— Teikšu, ka jūs dāvāsit mums brīvību apmaiņā pret vērtīgiem zinātnes faktiem, un pēc tiem mums jādodas uz Zemi.
— Lieliski, — pamāja Šors Kāns. — Likšu tūlit pat sagatavot kuģi. Lai jums veicas, Džon Gordon, un laimīgu atgriešanos. — Viņa acis mirdzēja. — Tad es pasludināšu, ka Iznīcinātāja noslēpums ir mūsu rokās, ka Arts Ams ir mūsu sabiedrotais, došu ziņu Korbulo un celšu visu Līgu uzbrukumā.
Gordons piecēlās.
— Man nepieciešams nedaudz atpūsties. Tāda sajūta it kā būtu izkļuvis no gaļasmašīnas.
Šors Kāns iesmējās.
— Tas vēl nav nekas, salīdzinot ar to, ko pēc pāris stundām būtu izdarijis domu nolasītājs. Ak, kāds likteņa pavērsiens! Būt nevis nožēlojamam kretīnam, bet gan Galaktikas valdniekam. — Diktatora seja uz bridi kļuva stinga un cieta kā tērauds. — Tikai neaizmirstiet — pavēles došu es.
Gordons vīrišķīgi izturēja viņa nogaidošo skatienu.
— Ja es to aizmirsīšu, tad neko neiegūšu. Ja jūs gāzīs, ari mans liktenis būs izlemts. Tātad varat uz mani paļauties.
— Liekas, mēs katrā ziņā sapratīsimies, — nosmīnēja diktators un nospieda pogu. Uz sliekšņa parādījās Derks Undiss. — Pavadiet princi un nekavējoties atgriezieties. Saņemsit pavēles.
Liāna sagaidīja Gordonu tā, it kā nebūtu cerējusi viņu ieraudzīt. Viņa saņēma Džona rokas, acis mirdzēja.
— Art, kā jūs jūtaties? Es tā baidījos…
Viņa mīlēja Džonu. To varēja redzēt. Ari viņa jūtas laikam atspoguļojās sejā, jo Liāna nosarka un nedaudz atkāpās.
— Nekas, — teica Gordons, apsēzdamies neērtajā krēslā. — Tiesa es nobaudīju Mākoņa zinātnes sasniegumus, tas nebija sevišķi patīkami.
— Viņi jūs spīdzināja! Piespieda izstāstīt Iznīcinātāja noslēpumu!
Viņš pašūpoja galvu.
— Nē. Es pārliecināju Šoru Kānu, ka jānokļūst laboratorijā uz Zemes, lai iegūtu informāciju. Lidojam jau rit.
— Jūs gribat viņu pārspēt viltībā? Vai jums ir kāds plāns?
— Ak vai! Ja būtu… — nopūtās Gordons. — Mēs aizlidosim no
Mākoņa tas ari viss. Pārējo nevar paredzēt. Man jāizdomā, kā lai aizbēg
no kuģa un jāpaziņo brālim par Korbulo nodevību. Vienīgais, ko es 60 varu iedomāties, — jāsabojā kreiseris tā, lai to varētu sagūstīt patruļa. Bet kopā ar mums lido šis Derks Undiss, viņu piekrāpt nebūs viegli.
Liānas acīs mirdzēja ticība un drosme.
— Jūs kaut ko izdomāsit, Art. Es zinu, jūs izdomāsit!
Nākamajā dienā no Talarnas kosmiskās ostas startēja kreiseris-spoks.
20. Dumpis uz kuģa
Derks Undiss pavadīja viņus līdz "Dendras" vidējam klājam.
— Jūsu kajītes. Jūs paliksit šeit visu lidojuma laiku.
— Nē! — paziņoja Gordons. — Princese nejūtas vesela, viņa nedrīkst sēdēt ieslēgta. Mēs atsakāmies sadarboties, ja mums neļaus pastaigāties.
Virsnieks Šaubījās. Varēja redzēt, ka viņam negribas traucēt vadoni tik nesvarīgā lietā.
— Labi, atļauju pastaigāties pa gaiteni divas reizes dienā.
Durvīs noskrapstēja atslēga. Liāna pajautāja:
— Vai jūs kaut ko esat izdomājis, Art? Atklāti sakot, nemaz nejūtos tik slikti šajā istabā.
— Es gribu, lai kāda patruļa pievērstu mums uzmanību, — skaidroja Gordons. — Tādēļ mums vajag kaut minimālu rīcības brīvību.
Nākamajās stundās viņu sarunas traucēja vienīgi ģeneratoru vienmērīgais troksnis. "Dendra", kosmisko viesuļu šūpota, spraucās caur mikrometeorītu blīvo spietu. Lidodams ārā no Mākoņa, kreiseris- spoks ik bridi mainīja kursu. Pēc diennakts viņi iznira atklātā kosmosa telpā. "Dendra" uzņēma ātrumu. Priekšā mirgoja nepazīstami zvaigznāji, starp tiem izcēlās majestātiskais Oriona miglājs.
— Viņi grib apiet Ārējā Kosmosa Marķizātus, lai pēc tam pagrieztos uz Sauli, — minēja Liāna.
— Pa sētas durvīm iebraukt Impērijā, — norūca Gordons. — Cik daudz patruļu mums varētu gadīties ceļā tik tuksnesīgā rajonā?
— Trīs četras, ne vairāk. Derks Undiss viegli izvairīsies no tām — "aptumsīs".
Gordona skatiens neviļus griezās turp, kur vajadzēja būt
Kanopusam. Liāna sadrūma:
— Vai jūs domājat par Memu?
— Nē. Par nodevēju Korbulo, kurš alkst pēc iespējas ātrāk nogalināt manu brāli. To mēs nepieļausim.
Kad pagāja trīs diennaktis, viņš vairs nebija par to pārliecināts. "Dendra" jau lidoja apkārt Oriona miglājam. Pēc tam gluži tuvu atradās Saule un Zeme.
Divas reizes ieslēdzās trauksmes signāls: radari konstatēja Impērijas patruļu. Abas reizes debesis aiz iluminatoriem pēkšņi ietina bieza krēsla.
Kad tas notika pirmo reizi, Gordons izbijās. Liāna paskaidroja:
— Ieslēgts ekrāns. Mēs esam "aptumšojušies".
Gordons saprata. Ģeneratoru skaļā svilpoņa nozīmēja, ka ieslēgts ekranējošais lauks. Tas atvairija visus gaismas, radaru un jebkurus citus starus, tātad kreiseris kļuva neredzams. Ģeneratori apakšējā klājā gandrīz stundu rēca kā traki. Kuģis lidoja pēc inerces, droši vien ekrānam bija vajadzīga gandrīz visa dzinēju jauda. Tas vēlreiz atkārtojās, kad "Dendra" tuvojās Oriona miglāja rietumu malai. Miglāja lepnais starojums tagad klāja pusi debess. Pirms aptumšošanas Gordons bija novērojis miglājā daudzas spožas, ļoti karstas zvaigznes. To izstarotais siltums un gaisma lika mirdzēt gāzēm un putekļiem.
Trešo reizi trauksmes signāls atskanēja, kad gūstekņi, bruņota sarga pavadīti, pastaigājās gaitenī. Mākoņnieks iesaucās:
— Aptumšošana! Atpakaļ kajītēs!
Gordons pieliecās tuvāk Liānai:
— Kad būsim pie kajītes, izliecieties, ka krītat ģībonī.
Viņa tikai paspieda Džona roku. Karavīrs nāca aizmugurē, turēdams roku uz atompistoles. Pie kajītes Liāna sagrīļojās un ķēra pie sirds.
— Man ir slikti, Art!
— Nu ko es jums teicu! — Gordons balstīja meiteni un nikni uzbrēca sargam. — Palīdziet taču!
Virsnieks bija saņēmis pavēli — aptumšošanas gadījumā nekavējoties dabūt viņus atpakaļ kajītē. Militārā centība viņu iegāza. 62
Viņš noliecās pār Liānu. Gordons tūlīt pat atlaida meiteni, jāva tai noslīgt uz grīdas un saķēra sarga pistoles maksti. Ierocis nonāca viņa rokās ātrāk, nekā mākoņnieks saprata, kas notiek. Gordons ar pistoles spalu spēcīgi iesita sargam pa deniņiem. Virsnieks nokrita beigts.