— Liāna! — čukstēja Gordons. — Ātrāk!
Viņi ienesa ķermeni kajītē. Gordons tam rāva nost apģērbu.
— Kaut kur līdzās ir Impērijas kuģis. Es gribu sabojāt aptumšošanas iekārtas. Riskēsim?
Viņas pelēkās acis iemirdzējās.
— Jā, Art! Runa ir par visas Galaktikas nākotni.
— Palieciet šeit, — viņš pavēlēja un vilka mugurā melno mundieri. Iebāza atompistoli makstī un izslīdēja gaitenī.
"Dendra" uzmanīgi virzījās pašas radītajā tumsā. Gaitenis bija tukšs. Apkalpe atradās savās vietās atbilstoši militārajam reglamentam.
Gordons steigā kāpa lejā pa šauro trapu. Apakšējā stāvā bija tumšs, visas durvis līdz galam vaļā. Pie aparātiem sēdēja divi virsnieki un četri kareivji. Visu sienu aizņēma panelis ar elektroniskām lampām, to baltā gaisma nemitīgi pulsēja. Gordons pacēla pistoli. Viens no virsniekiem pagriezās un ieraudzīja viņa seju. — Tas ir Arts Ams! — viņš iesaucās un ķērās pie atomšautenes. Gordons nospieda mēlīti. Viņš mērķēja panelī, bet no atsitiena pistole salēcās nepieradušajā rokā, un lode ieurbās griestos. Gordons nokrita uz grīdas. No virsnieka šāviena aizdegās durvju aile.
Gordons vēlreiz izšāva. Šoreiz atomlode sprāga mērķī. Violetas liesmas pārņēma paneli. Sprādzieni sekoja cits citam, istaba pārvērtās uguns ellē. Gordons atkāpās gaitenī. Tumsu aiz iluminatoriem pēkšņi nomainīja skaidras, zvaigžņotas debesis.
— Ekrāns bojāts! — kliedza balss skaļrunī. — Gatavoties kaujai!
21. Cīniņš kosmosā
Gaiteņa galā parādījās Līgas karavīri. Gordons notēmēja.
Pustumsu pāršķēla uzliesmojumi. Vairāki cilvēki nokrita. Taču pēc kāda brīža pistole apklusa, beidzās lādiņš. Karavīri metās Gordonam virsū.
Pēkšņi debesis aiz iluminatoriem uzliesmoja. "Dendras" korpusu pārņēma nedabīga vibrācija. Krakšķēja apšuvums, svilpa izplūstošais gaiss. Ar troksni izbīdījās automātiskās starpsienas.
Starp Gordonu un uzbrucējiem izauga necaurejama siena.
— Visi savās vietās! Uzvilkt skafandrus! — skaļruņos skanēja Derka Undisa komanda. — Mums uzbrūk ienaidnieka kreiseris!
Skanēja trauksmes zvani, kauca sirēnas. Kuģa atomieroču zalves varēja just pēc atsitienu grūdieniem. Tālu melnajā izplatījumā Gordons redzēja uzliesmojošus un zūdošus gaismas punktus.
Divkauja kosmosā! "Dendru" vairs nesargāja ekrāns, un tā parādījās patruļas kreiserim kā negaidīts mērķis. Tas nekavējoties atklāja uguni, bet ari "Dendra" nepalika parādā. j
Gordons atcerējās par Liānu un uzrāpās pa trapu līdz vidējam klājam. Meitene izskrēja pretim, bāla taču saglabājusi savaldību.
— Es atradu skafandrus! Ātrāk, Art!
Viņi atgriezās kajītē un ielīda skafandros. Tie bija metalizēti, ar apaļām, caurspīdīgām ķiverēm. Automātiski ieslēdzās skābekļa padeve. Radiofonā atskanēja Liānas balss:
— Liekas, patruļa grasās sasist mūs smalkās druskās!
Gordons pieplaka iluminatoram. "Dendra" nepārtraukti
manevrēja, izvairīdamās no šāviņiem, un vienlaikus atšaudījās. Attālums bija tik milzīgs, ka jaudīgo atomlādiņu sprādzieni līdzinājās gaismas punktiem.
Debesis atkal apžilbinoši uzliesmoja — pavisam tuvu sprāga lādiņš. "Dendra" nodrebēja sprādziena vilnī. Gordons un Liāna nokrita uz grīdas. Dzenošo turbīnu troksnis kļuva krietni vājāks. Atkal bija dzirdams, kā izbīdās automātiskās starpsienas.
— Trāpījums mašīntelpā! — radiofonā kāds iekliedzās. — Strādā tikai divi ģeneratori!
— Turieties! — atbildēja Derka Undisa noteiktā balss. — Tūlīt mēs viņiem parādīsim. Man ir kaut kas padomā…
Gordons atcerējās Šora Kāna vārdus par jauno, slepeno ieroci, no kura nav iespējams izsargāties. Acīmredzot viņi taisās to izmantot. Tas jāpatur prātā, atkal jaunas rūpes…
— Pašlaik viņi mums nepievērš uzmanību, Liāna! Mums jāatrod glābējkuteris.
— Esmu gatava, Art!
— Tādā gadījumā ejam.
Viņi ilgi skrēja pa tukšajiem gaiteņiem. "Dendra" stipri vibrēja. Starpklājā pie lielgabaliem skafandros tērptie artilēristi bija pilnībā nodevušies kaujai un neko nemanīja. Viņi nokļuva sānceļā pie slūžas, kas veda uz glābējkuteri. Beidzot! Gordons saķēra sviru.
— Liāna kā atvērt lūku?
Viņa ari pamēģināja — nekā.
— Slēdzene bloķēta! Droši vien kuteris bojāts…
— Nekas, atradīsim citu, — viņš pārliecināti sacīja.
"Dendra" šūpojās, krakšķēja savienojumu vietas un starpsienas.
Ārpusē cits pēc cita apžilbinoši sprāga šāviņi. Pēkšņi radiofonā atskanēja Derka Undisa triumfējošā balss:
— Piešaude beigusies, viņu koordinātes skaidras! Visiem stobriem, uguni! Trāpīts!
Iluminatorā blakus slūžām Gordons ieraudzīja tālu uzliesmojumu. Tas vairs nebija punkts, bet spoža zvaigzne, kas iedegās un tūlīt pat apdzisa.
Gaitenī izskrēja divi virsnieki.
— Te tie ir! — pirmais sauca, ķerdamies pie pistoles. Gordons metās viņam virsū. Kuģis atkal noraustījās, un viņi aizvēlās pa grīdu, cenzdamies izraut viens otram ieroci.
Tuvojās vēl citas balsis, Gordons sajuta daudzu roku tvērienu. Viņu rupji nostādīja uz kājām. Tepat stāvēja arī Liāna, viņus aplenca kāds desmits karavīru. Visus komandēja Derks Undiss, viņa seja caurspīdīgajā ķiverē bija trakumā izķēmota.
— Nodevējs! — viņš izspieda caur zobiem. — Es brīdināju Šoru Kānu, ka nedrīkst uzticēties imperatora atvasei.
— Abus pie sienas! — kāds pieprasīja. — Viņu dēļ mēs gandrīz nokļuvām viņā saulē.
— Nē, — atcirta Derks Undiss. — Atgriezīsimies Mākonī, un lai vadonis pats izlemj.
— Atgriezīsimies? — iebilda cits virsnieks. — Ekrāns nestrādā, pēdējie divi ģeneratori tikko elpo, glābējkuteri bojāti. Patruļa noteikti būs ziņojusi par sadursmi. Šeit ir Impērijas telpa. Nepaies ne diennakts, kad šis sektors būs pilns ar kuģiem.
Derks Undiss kā vilks atņirdza zobus.
— Zinu. Un vēl es zinu, uz kurieni lidot. — Viņš ar pirkstu norādīja iluminatorā uz samērā tuvu vara krāsas zvaigzni, kas mirdzēja caur Oriona miglāja dūmaku. — Pie šīs saules ir neapdzīvota planēta. Tur mēs paslēpsimies un izsauksim palīgus.
— Kartēs taču parādīts, ka sistēma atrodas putekļu ciklona centrā. Ar divām turbīnām mēs netiksim cauri.
— Virpulis pats mūs aiznesīs, — atteica Derks Undiss. — Un glābējkuģim tas nav šķērslis. Lidojam turp maksimālā ātrumā, cik to spēj mūsu ģeneratori, enerģiju glabāsim tikai sakariem ar Talarnu. Un šos divus sasiet un nenolaist acu no viņiem. Rīkojieties, Lin Kail!
22. Oriona miglājs
Gūstekņus iegrūda vienā no veselajām kajītēm, iespieda amortizētos grozāmajos krēslos un piesēja. Virsnieks aizgāja, atstādams pie viņiem bruņotu sargu.
Gordons pagrieza savu krēslu pret Liānu.
— Es centos, kā labāk, — viņš klusi teica, — bet visu sabojāju. Viņa mēģināja smaidīt sevišķi drosmīgi.
— Tas bija nepieciešams. Mēs vismaz izjaucām Šora Kāna plānus.
Tomēr Gordons saprata, ka viss velti. Viņš bija panācis tikai to, ka mākoņniekiem skaidri zināms: viņš ir ienaidnieks. Tagad neizdosies brīdināt Trūnu par nodevību. Viņus ar Liānu atkal nogādās Mākonī, diktatora ķetnās.