— Baronu konfederācija pilda savas saistības, — bezkaislīgi informēja vecais. — Bet konkrētajā jautājumā mūs nesaista nekādi formāli solījumi.
Ebasa Arna sejai pārlaidās neapmierinātības ēna. Pasteidzās pirmais padomnieks Orts Bodmers, un samierinoši uzrunāja veco baronu:
— Šeit visi ciena dižo baronu lepno neatkarību, Sjū Rēzel. Bet mēs esam pārliecināti, ka jūs nekad neslēgsit vienošanos ar ļauno tirānu.
Pēc brītiņa Ebass Ams piecēlās un gāja prom no galda. Viesu pūļi viņam sekoja. Galminieki deva ceļu Gordonam un Liānai. Meitene visiem uzsmaidīja, ar daudziem pārmija laipnus vārdus, viņa izturējās un izskatījās lieliski. Gordons spēja tikai nevērīgi pamāt, atbildēdams uz apsveikumiem un sveicieniem. Viņš vairs nebija samulsis un nebaidījās izdarīt kādu kļūdu. Apskurbis no sekvas,
viņš jutās absolūti bezrūpīgs.
Tas patiešām bija burvju dzēriens. Žēl, ka nevarēja to paņemt līdzi uz Ņujorku…
Viņš bija nonācis pie citas zāles sliekšņa. To apgaismoja noslēpumaina, zaļa gaisma, ko izstaroja komētas pie mākslīgajām debesīm. Šeit neredzama orķestra vilinošās mūzikas skaņās dejoja simtiem pāru.
Gordonu ārkārtīgi pārsteidza dejotāju nedabīgi līganās kustības. Likās, ka viņi slīd pa gaisu. Pēc tam viņš saprata, ka šo efektu rada antigravitators, kas spēja samazināt svaru. Tāpat bija skaidrs, ka viņš nemācēs nodejot nevienu soli.
— Cik es atceros, jūs neesat dejotājs, — teica Liāna. — Labāk iesim dārzā.
— Iesim, — Gordons piekrita un iesmējās. — Ticiet, es dejoju vēl daudz sliktāk, nekā jums šķiet.
Liāna norūpējusies skatījās uz viņu.
— Jūs ļoti daudz dzērāt svētkos. Es agrāk nebiju pamanījusi, ka jūs dzerat sekvu.
Gordons paraustīja plecus.
— Es to dzēru pirmo reizi mūžā.
Viņi izgāja dārzā. Gordons nenoturējās un sajūsmā noelsās. Koki un krūmi bija kā nosēti ar spīguļojošiem ziediem — rubīnsarkaniem, smaragdzaļiem, tirkīzziliem. Viegla vēja pūsma nesa reibinošas smaržas. Vēlāk Gordons uzzināja, ka Šo ziedu dzimtene ir tālās Ahernaras zvaigznes radioaktīvās planētas.
Trīs mēneši jau bija sasnieguši zenītu un mirdzēja, piešķirdami pēdējo akcentu burvīgajai ainavai.
— Kāds skaistums! — sajūsmināts nočukstēja Gordons.
— Es ļoti mīlu šo dārzu, — pamāja Liāna. — Bet pie mums, Fomalgautas karalistē ir neapdzīvotas planētas, kuras ir vēl brīnumainākas. Pamestas, dīvainas, gaismas caurstrāvotas pasaules. Jūs drīz ieraudzīsit…
Viņa skatījās, pacēlusi seju, un Džons pirmo reizi redzēja, ka viņas brīnišķīgajā sejā bezkaislīgo izteiksmi nomainījis uztraukums.
Gordons noliecās pie viņas lūpām. Liānas trauslais stāvs saldi reibināja. Nolādētais krāpnieks — es viņu skūpstu ne tāpēc, ka man jābūt prinča vietā, bet tāpēc, ka es to vēlos, nodomāja Gordons.
Liāna atkāpās. Viņas skatiens bija izbrīna pilns.
— Kāpēc jūs tā darāt, Art?
— Kas te ko brīnīties? — Gordons vēl juta viņas lūpu pieskārienu.
— Līdz šim jūs tā nedarījāt! — iesaucās Liāna. — Mēs abi lieliski zinām, ka mūsu laulība ir tikai politisks akts. Mēs taču norunājām, ka paliksim draugi.
Šie vārdi iedarbojās uz Gordonu kā ledaina šalts. Viņš taču varēja iedomāties, ka nedz Arts, nedz Liāna nevēlas šīs laulības. Viņi abi ir tikai marionetes lielajā galaktiskās diplomātijas spēlē.
— Jūs esat tik brīnišķīga, Liāna… Es netieku ar sevi galā…
Meitenes seja sastinga, balsī bija saklausāmas apspiestas dusmas.
— Un Mema?
Mema. Gordons jau zināja šo vārdu, bet tas viņam neko neizteica. Viņam ļoti pietrūka ziņu par viselementārākajām lietām.
— Liekas, esmu dzēris pārāk daudz, — viņš izklaidīgi paskaidroja un sajuta atvieglojumu, pamanījis, ka šurp traucas jautrs viesu bars. Svešu cilvēku iejaukšanās dažkārt palīdz. Tomēr vēl daudzas reizes šajā vakarā viņš juta Liānas pelēko acu izbrīnīto un vērīgo skatienu.
Kad viesi izklīda un viņi beidzot atvadījās, Gordons, atgriezdamies savās istabās, pārlaida roku sejai. Tāda diena! Viņš tik daudz bija pārdzīvojis.
8. Pec dzīrēm
Jau otro reizi šajā vakarā Džons Gordons turēja savās skavās meiteni, kas viņu uzskatīja par īsto Artu Amu. Tumšmatainā jaunā skaistule bija pavisam citāda nekā lepnā princese Liāna.
Karstas lūpas piepiaka vina sejai. Mīksti un smaržīgi mati glāstīja vaigus. Paklausīdams pēkšņai vēlmei, Gordons ciešāk piekļāvās viņai.
Tad, viegli atstūmis meiteni, viņš ieskatījās maigajā un mīļajā
sejiņa.
— Tu neteici, ka esi atgriezies Trūnā, — viņa pārmeta. — Es ieraudzīju tevi tikai svētkos.
— Man nebija laika, — nedroši ieteicās Gordons. — Es…
Viņa mīļi uzsmaidīja, joprojām apvijusi rokas ap Džona kaklu.
— Viss kārtībā, Art. Es atnācu šurp pēc svētkiem un gaidīju tevi… Vismaz dažas naktis mēs būsim kopā.
Gordons bija apjucis. Jau ta viņam nebija viegli, bet tagad… Kas ir šī meitene? Atmiņā uzplaiksnīja vārds, ko bija minējis gan Džals Ams, gan Liāna.
— Mema…
Viņa pacēla savu melnmataino galviņu:
— Jā, Art?
Pareizi uzminēts vārds, tas kaut ko nozīmē. Gordons apsēdās. Mema tūlīt iekārtojās viņam klēpī.
— Paklausies, Mema, — viņš satraukti iesāka. — Tu nedrīksti šeit palikt. Kāds var pamanīt, kā tu iznāc no manas istabas.
Mēmas zilajās acīs parādījās izbrīns.
— Nu un tad? Es taču esmu tava sieva.
Sieva? Nez kuro reizi Gordonam galvā bija pilnīgs sajukums. Kā lai tēlo princi, ja viņam nekas nav zināms? Kādēļ neviens nebrīdināja Gordonu?
Mema pielieca seju pie viņa krūtīm un žēlabaini turpināja:
— Jā, neoficiāla, bet kāda tam nozīme? Visi to zina.
Ak tā! Uz mirkli Džonu Gordonu pārņēma niknums. Arts Ams uzturēja slepenu sakaru ar šo bērnu un tajā pat laikā gatavojās diplomātiskām laulībām ar Liānu!
Ja labi padomā… Gordona niknums noplaka. Laulības ar Liānu ir politiska spēle. Arts to saprata, Liāna ari. Viņa taču zināja par Memu, un viņai nebija nekādu iebildumu. Vai drīkst nosodīt princi par to, ka viņš grib būt laimīgs ar to, kuru mīl.
Gordons pēkšņi saprata, ka Mema viņu uzskata par mīlošu vīru. Viņa ir nolēmusi pavadīt šeit nakti. Viņš nocēla Memu un nostājās līdzās.
— Mema, tev jāiet. Saproti, tas nenozīmē, ka es tevi vairs
nemīlu…
Viņas zilās acis bija asaru pilnas.
— Pie visa vainīga Liāna! Es redzēju, kā tu viņu aplido!
Ciešanas vērta viņas seju vēl bērnišķīgāku. Bija neizturami redzēt
viņas mokas.
Gordons saņēma Mēmas sejiņu plaukstās.
— Tici, Arts Arns tevi mīl tāpat kā agrāk. Viņa jūtas nav mainījušās.
Mema klausījās un juta, ka viņš runā nopietni.
— Jā, mēs nedrīkstam satikties Liānas dēļ, bet ne tādēļ, ka es viņu mīlētu. Trūnā ir papilnam Šora Kāna spiegu. Ja viņi izdibinās par tevi, tas var izjaukt laulības ar princesi un Impērijas aliansi ar Fomalgautu.
Mema pamāja.
— Saprotu, Art. Vai mēs nemaz nedrīkstam tikties?
— Tuvākajās nedēļās — tikai citu cilvēku klātbūtnē, — Gordons gribēja izbeigt visus iebildumus. — Pēc tam uz neilgu laiku es aizbraukšu no Trūnas. Apsolu: kad atgriezīšos, mūsu attiecības būs iepriekšējās.