Džons Gordons jutās kā sapnī. Greznais pūlis, skanīgie vārdi un tituli, kurus izsauca ceremonijmeistars, teleiekārtas — visa Galaktika patlaban skatījās ekrānos… Nē, tūlīt viņš pamodīsies savā pierastajā divdesmitajā gadsimtā…
— Gulbja Sauļu karalis! — ierastā balsī ziņoja ceremonij meistars. — Liras karalis!
Viņu sejas un balsis Gordonam saplūda miglainā, neskaidrā juceklī. Viņš atcerējās tikai dažus: Sjū Rēzels no Herkulesa Kopas, jaunais Sats Šamars no Polārzvaigznes…
— Kasiopejas karalis reģents! Ārējā Kosmosa robežu grāfi!
Pakāpeniski tituli kļuva pieticīgāki. Viens no pēdējiem nāca
melnīgsnējs kapteinis un paklanīdamies sniedza Gordonam kaseti ar domu ierakstu.
— Neliels lūgums no manas eskadriļas, — viņš pačukstēja. — Ceram, ka jūsu augstība noklausīsies…
— Labi, — pamāja Gordons.
Admirālis Korbulo ļoti vērīgi pētīja virsnieka atšķirības zīmes un pēkšņi metās uz priekšu.
— Neviens no jūsu eskadriļas patlaban nedrīkst atrasties tuvāk par Veģu, — viņš asi izmeta. — Jūsu vārds un nodaļas numurs!
Kapteiņa seja pārvērtās, viņš atsprāga atpakaļ un iegrūda roku azotē.
— Spiegs, slepkava! — iekliedzās Korbulo. — Sadedzināt viņu! Kapteinis izrāva nelielu atompistoli. Gordons aizstājās priekšā
Liānai. Paklausot Korbulo komandai, no slepenajām lūkām Zvaigžņu Zāles griestos tūlīt izšāvās mazas, ātras atomlodītes. Tās sprāga mērķī. Cilvēks saļima uz grīdas — sakropļots, melns līķis.
Pūlis panikā metās atpakaļ, atskanēja baiļu kliedzieni. Troksni pārkliedza Ebasa Ama pērkondimdošā balss:
— Briesmas garām! Pateicoties Korbulo un mūsu apsardzes modrībai, spiegs likvidēts. Aizvāciet viņu, — pavēlēja imperators.
— Arts un Džals nāk man līdzi. Korbulo, lieciet izpētīt kaseti, vai tas nav spridzeklis. Liāna, nomieriniet viesus.
Gordons gāja līdzi imperatoram uz telpu, kurā jau atradās līķis. Džals Ams noliecās pār to un paplēta vaļā apdegušo mundieri. Izkropļotais ķermenis bija nevis melnīgsnējs, bet īpatnējā bālā krāsā.
— Mākoņnieks! Šora Kāna aģents! — izsaucās Ebass Ams. — Līgas spiegs, tā jau likās!
— Ar kādu mērķi viņš atsūtīts? — Džals Ams bija norūpējies.
— Tas nav atentāts — viņš izrāva ieroci tikai tad, kad bija atmaskots.
— Pagaidīsim, līdz būs izpētīta kasete, — sacīja valdnieks. — Tur nāk Korbulo.
— Tā ir parasta kasete, — ziņoja admirālis.
— Savādi! — murmināja Ebass Ams. — Labi, noklausīsimies. Kaseti ielika nolasītājā. Gordons sajuta, ka uzmācīgu domu
plūsma ielauzās viņa apziņā. Skaidra balss, likās skanēja viņa smadzenēs.
"Šors Kāns — princim Artam Arnam. Diemžēl Impērijas patruļa izjauca iepriekš saskaņoto plānu un jūs nevarējāt nokļūt Mākonī. Man, tāpat kā jums, ļoti žēl. Mēs izstrādājam jaunu plānu. Mūsu vienošanās noteikumi paliek spēkā. Jūs paziņojat Iznīcinātāja noslēpumu, mēs tūlīt uzbrūkam Impērijai un publiski pasludinām jūs par Galaktikas pārvaldnieku, kas tiesībās vienlīdzīgs ar mani.
Atturieties no aktīvas rīcības un gaidiet. Mani aģenti atradīs iespeju bez riska nogādāt jūs pie manis."
11. Pils cietuma
Pirmajā brīdī šis teksts Gordonam likās bezjēdzīgs. Ārkārtīgi pārsteigts viņš aptvēra tā īsto jēgu, un viņu pārņēma šausmas. Džons ieraudzīja Ebasa Ama trakumā pārvērsto seju.
— Zvēru pie Debesīm! Mans paša dēls ir nodevējs! — valdnieks rēca. — Mans dēls slepus vienojies ar Mākoni!
— Tas ir viltojums, — ar grūtībām teica Gordons. — Es nekad neesmu ticies ar Šoru Kānu, nekad neesmu runājis ar viņu. Acīmredzot viņš cer, ka vēstījums tiks pārtverts un radīs sajukumu. Cita iemesla nav.
— Tēvs, tas ir pilnīgi iespējams, — pamāja Džals Ams. Viņa skaistajā sejā bija lasāms samulsums. — Neticami, ka Arts būtu nodevējs.
— Tas nav izskaidrojums! — sašuta Ebass Ams. — Šors Kāns nav tik naivs. Tas viņam neko nebūtu devis. Arī spiegu atmaskoja tikai nejauši, kad Korbulo pievērsa uzmanību viņa zīmotnēm. — Imperatora seja bija drūma. — Art, ja tu esi saistīts ar Mākoni, tava dižciltība tevi neglābs!
— Zvēru, es esmu nevainīgs! Es neesmu slēdzis nekādas vienošanās. Pie visiem svētajiem, kāpēc man vajadzētu nodot Impēriju?
— Tu esi mans jaunākais dēls, — sadrūmis atgādināja Ebass Arns. — Varbūt tu esi skaudīgs pret Džalu, tā mēdz būt. Mēs turpināsim izmeklēšanu, bet tu tikmēr būsi ieslodzīts pils cietumā.
— Nē, tā nedrīkst, — iebilda Džals Ams. Admirālis Korbulo viņu atbalstīja:
— Kā tas izskatīsies? Ieslēdziet princi Artu viņa apartamentos.
Ebasa Ama acis nikni nozibsnīja.
— Jūs abi esat sajukuši prātā! Vai tiešām jūs nesaprotat: ja Arts ir nodevējs, viņš ir ārkārtīgi bīstams. Viņš zina Iznīcinātāja
noslēpumu, un tikko Šors Kāns to uzzinās, Mākonis būs klāt.
— Bet kā ar rītdienas laulību ceremoniju un viesiem… — atgādināja Džals.
— Izsludiniet, ka Arts saslimis, — pavēlēja valdnieks. — Korbulo, nogādājiet princi cietumā. Jūs esat par viņu atbildīgs.
Gordonam galvā viss bija sajucis. Varbūt atklāt viņiem patiesību, visu patiesību: ka viņš nezina nekādus noslēpumus, ka viņš ir Džons Gordons no divdesmitā gadsimta? Ņemot vērā situāciju, Arts Ams droši vien to sapratīs. Tikai neviens nenoticēs šim fantastiskajam stāstam. Arts Ams turēja stingrā noslēpumā savu izgudrojumu. Viņi nospriedīs, ka tie ir nekaunīgi meli, lai glābtu savu ādu.
Gordons galīgi sašļuka. Pat nemēģinājis ko iebilst, viņš paklausīgi gāja līdzi admirālim Korbulo. Paklājs nesa viņus lejup, pils zemākajos stāvos, un admirālis pēkšņi ierunājās:
— Art, es noraidu jebkādu domu par jūsu nodevību. Man nāksies ieslodzīt jūs kamerā, bet varat būt pārliecināts — es darīšu visu, lai jūs atbrīvotu.
Vecā virsnieka negaidītais atbalsts uzmundrināja Gordonu.
— Korbulo, es zvēru, tas viss ir kāds velnišķīgs pārpratums. Vai tiešām tēvs uzskata mani par īstu nodevēju?
— Mēs abi pazīstam Ebasa Ama raksturu, — domīgi atbildēja admirālis. — Kad viņš nomierināsies, es piespiedīšu viņu uzklausīt mani.
Vini nolaidās pazemē un piegāja pie smagām, bruņotām durvīm. Korbulo no sava gredzena notēmēja tievu gaismas stariņu šaurajā slēdzenes spraugā. Durvis aizslīdēja sānis, atklājot kvadrātveida telpu.
— Mēs esam pils pagrabos, Art. Nekad nedomāju, ka man nāksies atstāt jūs šeit. Nekrītiet izmisumā, mēs darīsim visu iespējamo.
Gordons pateicībā paspieda viņa roku. Durvis smagi aizvērās.
Kamerā atradās tikai guļvieta ar plānu pārsegu. Sienā bija iebūvēti divi krāni, viens ūdenim, otrs barojošam šķidrumam. Sienas, griesti un grīda bija no tīra metāla.
Gordons apsēdās. Vājā cerība dzisa. Kaut ari Korbulo un Džals Ams viņam tic, kā lai pierāda savu nevainību? Bet ko darīt, viņam 36 pēkšņi iešāvās prātā briesmīga doma, ja viņš patiešām ir vainīgs? Ja īstais Arts Arns vērpis intrigas ar Šoru Kānu?
Gordons papurināja galvu. Nē, tas nav iedomājams. Arts Ams dzīvo zinātnei, viņš nav sazvērnieks. Ja viņš-būtu nodarbojies ar politiku, viņam nepietiktu laika pētīt pagātni. Tad kādēļ Šors Kāns atsūtījis šo kaseti?