Beidzot mani runas plūdi apsīka, un es ar kautrīgu kustību izvilku no kabatas rokasgrāmatu sarkanā iesējumā ar zeltītiem burtiem uz vāka. Tā bija man uzticams draugs, no kura es nešķīros, sperdams pirmos soļus savā grūtajā ceļā. Cik reižu tā bija mani glābusi, kad nolādētie receptūras jautājumi pavēra manā priekšā melnu bezdibeni! Kamēr pacients ģērbās, es slepus pāršķirstīju rokasgrāmatu un atradu to, kas man bija vajadzīgs.
Dzīvsudraba ziede — lielisks līdzeklis.
— Jums vajadzēs ierīvēties. Jums iedos sešas paciņas ziedes. Ierīvēsiet vienu paciņu dienā … lūk, tā …
Es uzskatāmi un dedzīgi parādīju, kā ziede jāierīvē, ar tukšu plaukstu berzēdams uzsvārci…
— … Šodien — roku, rīt — kāju, tad atkal roku — tikai otru. Kad būsiet sešreiz tā ierīvējis, nomazgājieties un atnāciet pie manis. Noteikti. Vai dzirdat? Noteikti! Jā! Turklāt vēl, kamēr ārstēsieties, ir rūpīgi jākopj zobi un vispār mute. Es jums iedošu, ar ko skalot. Pēc ēšanas noteikti izskalojiet…
— Rīkli arī? — pacients piesmakušā balsī pavaicāja, un tad es pamanīju, ka, tikai padzirdējis vārdu «skalot», viņš saausījās.
— Jā, jā, arī rīkli.
Pēc brīža kažoka dzeltenā mugura durvīs izzuda manam skatienam, bet tai pretī spraucās sievišķis ar lakatu galvā.
Un vēl pēc brīža, steigdamies pa pustumšo gaiteni no sava ambulances kabineta uz aptieku pēc papirosiem, es pa ausu galam dzirdēju piesmakušus čukstus:
— Slikti ārstē. Jauns vēl. Saproties, man rīkle aizkritusi, bet šis skatās, skatās… Te krūtis, te vēderu … Ta- gadīt darba pilnas rokas, bet puse dienas jānonīkst pa slimnīcu. Kamēr izbraukšu — jau nakts būs klāt. Ak kungs! Rīkle sāp, bet šis dod smēri kājām.
— Nekādas vērības, nekādas vērības, — mazliet drebelīga sievišķa balss apliecināja un piepeši aprāvās. Tas biju es, kas baltajā uzsvārcī pašāvos garām kā rēgs. Ne- nocieties atskatījos un pustumsā pazinu bārdeli, kas izskatījās kā no pakulām taisīta, arī satūkušos plakstiņus un vistas aci. Pazinu arī balsi ar draudīgo piesmakurnu. Ierāvu galvu plecos, tā kā mazliet zaglīgi sarāvos, it kā vainīgs juzdamies, un aizsteidzos, skaidri manīdams sirdī iesmeldzamies kādu uzplēstu vāti. Man bija baigi.
Vai tiešām viss būtu veltīgi? …
… Nevar būt! Un veselu mēnesi es kā detektīvs katrā pieņemšanas reizē no rītiem rūpīgi izskatīju ambulances grāmatu, cerēdams ieraudzīt tā cilvēka sievas uzvārdu, kurš tik uzmanīgi bija klausījies manā monologā par sifilisu. Veselu mēnesi es gaidīju viņu pašu. Bet nesagaidīju nevienu no abiem. Un pēc mēneša viņš manā atmiņā izbalēja, vairs nemodināja satraukumu, aizmirsās…
Jo nāca atkal un atkal jauni slimnieki un katra darba diena šajā aizmirstajā nomalē man nesa apbrīnojamus gadījumus, sarežģītas slimības, kas mani piespieda pamocīt savas smadzenes, simtiem reižu apjukt un atkal atgūt aukstasinību, un atkal sevi iedvesmot cīņai.
Tagad, kad pagājuši daudzi gadi, tālu prom no aizmirstās netīri baltās slimnīcas es atceros zvaigznītēm līdzīgos izsitumus uz viņa krūtīm. Kur viņš ir? Ko dara? Ak, zinu jau, zinu. Ja viņš ir dzīvs, tad laiku pa laikam kopā ar sievu brauc uz veco slimnīcu. Abi žēlojas par čūlām uz kājām. Varu skaidri iedomāties, kā viņš tin vaļā autus, gaida līdzjūtību. Un jauns ārsts vai varbūt ārste baltā, salāpītā uzsvārcī noliecas pie kājām, uzspiež ar pirkstu uz kaula augšpus čūlas, meklē cēloņus. Atrod tos un ieraksta grāmatā lues III, tad apjautājas, vai viņam nav dota melna ziede, ar ko ārstēties.
Un, lūk, tad, tāpat kā es atceros viņu, viņš atcerēsies mani, septiņpadsmito gadu, sniegu aiz loga un sešas paciņas vaskotā papīrā, sešus neizmantotus lipīgus pinkuļus.
— Kā ne, kā ne, deva jau… — viņš teiks un parau- dzīsies, nu jau bez ironijas, bet ar tumšām bažām acīs. Un ārsts viņam izrakstīs kālija jodītu, varbūt liks kā citādi ārstēties. Varbūt, tāpat kā es, ielūkosies rokasgrāmatā.
Esiet sveicināts, mans biedri!
«… vēl, visudārgā laulātā draudzene, nododiet mīļus sveicienus tēvocim Safronam Ivanovičam. Un tad vēl, dārgā laulātā draudzene, aizbrauciet pie mūsu daktera, parādieties viņam aiz tam, ka es jau-pusgadu esu slims ar slikto slimību — sifilu. Kad biju pie Jums, tad vis neatzinos. Ārstējieties.
Jūsu laulāts draugs An. Bukovs.»
Jauna sieviete aizspieda muti ar flaneļa lakata stūri, apsēdās uz sola un sāka raustīties raudās. Gaišās, kūstošajā sniegā samirkušās matu cirtas bija izsprauku- šās uz pieres. «
— Viņš tak ir nelietis! Vai ne?! — viņa izsaucās.
— Nelietis gan, — es stingri atbildēju.
Tad sākās visgrūtākais un mokošākais. Vajadzēja viņu nomierināt. Bet kā lai nomierina? Nepacietīgo gaidītāju balsīm pieņemamā istabā dobji dūcot, mēs ilgi sačukstējāmies …
Kaut kur savas pret cilvēku ciešanām vēl nenotrulinātās sirds dziļumos es atradu laipnus vārdus. Vispirms es centos sievietē nomākt bailes. Sacīju, ka vēl itin neko nevar zināt un pirms izmeklēšanas nedrīkst ļauties izmisumam. Un arī pēc izmeklēšanas tas nav vajadzīgs: pastāstīju, ar kādiem panākumiem mēs ārstējam šo slikto slimību — sifilisu.
— Nelietis, nelietis, — jaunā sieviete iešņukstējās, asaras rīdama.
— Nelietis gan, es piebalsoju.
Tā mēs diezgan ilgi apsaukājām «visudārgo laulāto draugu», kurs bija laiciņu padzīvojis mājās un tad devies uz Maskavu.
Beidzot sievietes seja sāka apžūt, palika tikai plankumi un virs melnajām, izmisuma pilnajām acīm smagi pietūkuši plakstiņi.
— Ko es iesākšu? Man tak ir divi bērni, — viņa teica sausā, samocītā balsī.
— Pagaidiet, pagaidiet, — es murmināju, — gan jau redzēsim, ko iesākt.