Pasaucu vecmāti Pelageju Ivanovnu, mēs trijatā nošķī- rāmies atsevišķā istabā, kur atradās ginekoloģiskais krēsls.
— Ak tu, neģēlis, ak, neģēlis, — Pelageja Ivanovna šņāca caur zobiem. Sieviete cieta klusu, viņas acis bija kā divas melnas iedobītes, viņa raudzījās vakara krēslā aiz loga. 1
Sī bija arī viena no visrūpīgākajām apskatēm manā mūžā. Mēs ar Pelageju Ivanovnu neatstājām nepārbaudītu nevienu ķermeņa vietiņu. Un es nekur neatradu it nekā aizdomīga.
— Ziniet ko, — es sacīju, un man bezgala gribējās, lai cerības mani nepieviltu un lai turpmāk nekur neparādītos draudīgā, cietā sākotnējā čūla, — ziniet ko?… Beidziet uztraukties! Ir cerība. Cerība. Tiesa gan, vēl var gadīties viss kas, bet pašlaik jums nekā nav.
— Nav? — sieviete piesmakušā balsī pārvaicāja. — Nav? — Viņas acis iedzirkstījās un vaigu galos iesitās sārtums. — Bet ja nu piepeši uzrodas? Ko tad?…
— Es pats netieku gudrs, — pusbalsī sacīju Pelagejai Ivanovnai, — spriežot pēc tā, ko viņa stāstīja, viņai vajadzētu būt inficētai, un tomēr nekā nav.
— Nekā nav, — kā atbalss atsaucās Pelageja Ivanovna.
Mēs ar sievieti vēl kādu brīdi čukstējāmies par dažādiem termiņiem, par dažādiem intīmiem jautājumiem, un sieviete no manis saņēma rīkojumu braukāt uz slimnīcu.
Nu es raudzījos uz sievieti un redzēju, ka tā ir dziji aizlauzts cilvēks. Viņā bija iezagusies cerība, bet tūliņ noplakusi. Viņa vēlreiz iešņukstējās un aizgāja kā tumša ēna. Kopš šī brīža pār sievieti karājās zobens. Katru sestdienu viņa klusi parādījās pie manis ambulancē. Bija ļoti novājējusi, vaigu kauli izspiedās asāk, acis iegrimušas un ēnu ieskautas. Saspringta doma lika viņas lūpu kaktiņiem slīgt lejup. Ar ierastu kustību viņa raisīja vaļā lakatu, tad mēs trijatā devāmies istabā. Apskatījām viņu.
Pirmās trīs sestdienas pagāja, un mēs uz viņas ķermeņa atkal neko neatradām. Tad viņa sāka pamazām atkopties. Acīs parādījās dzīvs spožums, seja kļuva možāka, saspringtie vaibsti izlīdzinājās. Mūsu izredzes pieauga. Briesmas mazinājās. Ceturtajā sestdienā es jau runāju pārliecinoši. Varēju apgalvot, ka par deviņdesmit procentiem bija gaidāms laimīgs iznākums. Ar uzviju bija pagājis pirmais — labi zināmais 21 dienas termiņš. Vēl palika ilgstošākie gadījuma termiņi, kad čūla attīstās ar milzīgu novēlošanos. Beidzot bija garām arī tie, un reiz, iemetis bļodā mirdzošo spoguli un pēdējoreiz iztaustījis dziedzerus, es sievietei teicu:
— Jums nekādas briesmas nedraud. Vairāk nebrauciet. Sis ir laimīgs gadījums.
— Man nekas nebūs? — viņa neaizmirstamā balsī pārjautāja.
— Nebūs.
Man nepietiks prasmes, lai aprakstītu viņas seju. Atceros tikai, kā viņa līdz zemei paklanījās un nozuda.
Tomēr vēl vienu reizi viņa ieradās. Rokās viņai bija vīstoklis — pāris mārciņu sviesta un divdesmit olu. Un pēc briesmīga cīniņa es ne sviestu, ne olas nepaņēmu. Un ar to ļoti lepojos, jo biju jauns. Bet vēlāk, kad man revolūcijas gados nācās badoties, es dažu labu reizi atcerējos petrolejas lampu, melnās acis un zeltaino, aprasojušo sviesta piku ar pirkstu iespiedumiem.
Kāpēc gan tagad, kad pagājuši tik daudzi gadi, es atcerējos šo sievieti, kam liktenis bija lēmis četrus mēnešus dzīvot bailēs? Ne jau velti. Viņa bija mana otrā paciente nozarē, kurai es vēlāk veltīju savus labākos gadus. Pirmais bija tas — ar zvaigžņveida izsitumiem uz krūtīm. Un tā nu viņa bija otrā un vienīgais izņēmums: viņa baidījās. Vienīgā, kas palikusi manās atmiņās par darbu, ko petrolejas lampu gaismā mēs veicām četratā (Pela- geja Ivanovna, Anna Nikolajevna, Demjans Lukičs un es).
Tajā laikā, kad, it kā nāvessodu gaidot, ritēja šīs sievietes mokpilnās sestdienas, es sāku viņa meklēšanu. Rudens vakari ir gari. Daktera dzīvoklī holandiešu krāsnis sakurinātas karstas. Valdīja klusums, un man šķita, ka es ar savu lampu esmu viens pats visā pasaulē. Kaut kur gauži vētraina traucās dzīve, bet aiz maniem logiem bungodams gāza slīps lietus, vēlāk nemanot pārvērzdamies klusās sniegpārslās. Es nosēdēju ilgas stundas, pārlasīdams vecās pēdējo piecu gadu ambulances grāmatas. Man gar acīm aizņirbēja tūkstošiem un desmitiem tūkstošu vārdu un sādžu nosaukumu. Es viņu meklēju šajās cilvēku kolonnās un bieži atradu. Garām zibēja šabloniski, garlaicīgi ieraksti: bronchitis, laryngitis… un vēl, un vēl… Bet te jau ir ap meklētais! Lues III. Ahā … Un blakus plašā rokrakstā ar ieradušu roku izrakstītā recepte:
Rp. IJng. hidrarg. ciner. 3,0. D.t. d…
Te jau tā bija — melnā ziede.
Atkal. Atkal gar acīm ņirb bronhīti un katari un pēkšņi apraujas … atkal lues …
Visvairāk atzīmju bija tieši par otrās pakāpes luesu. Retāk pagadījās trešā stadija. Un tad kālija jodīts plaši
aizpildīja aili «ārstēšana».
Jo ilgāk es lasīju vecos, uz bēniņiem aizmirstos ambulances foliantus, kas oda pēc pelējuma, jo vairāk gaismas radās manā nepieredzējušā galvā. Es sāku izprast drausmīgus faktus.
Pagaidiet — bet kur tad ir atzīmes par sākotnējo čūlu? Tādas it kā nemana. Pa daudziem tūkstošiem vārdu retumis kāda atzīme, retumis. Bet par sifilisa otro stadiju — nebeidzamas ierakstu virknes. Ko tad tas nozīmē? Lūk, ko tas nozīmē …
— Tas nozīmē… — es puskrēslā teicu pats sev un pelei, kas grāmatu skapja plauktos grauza vecu grāmatu muguriņas, — tas nozīmē, ka te cilvēkiem nav sajēgas par sifilisu un šī čūla nevienu nebiedē. Tā gan. Un tad tā ņem un sadzīst. Paliek rēta… Tā, tā, un tas ir viss? Nē, tas vēl nav viss! Attīstīsies otrais — turklāt visai straujais sifilisa periods. Kad sāp rīkle un uz miesas parādās slapjas papūlas: tad gan trīsdesmit divus gadus vecais Semjons Hotovs brauks uz slimnīcu un viņam iedos pelēku ziedi… Ahā!…
Gaismas aplis krita uz galda, un pelnutraukā gujošā šokolādes krāsas sieviete fiozuda zem sinēķgalu kaudzes.