— Es atradīšu šo Semjonu Hotovu. Hm… .
Švīkstēja ambulances grāmatas dzeltenās, trunējuma
tikko skartās lapas. 1916. gada 17. jūnijā Semjons Hotovs bija saņēmis sešas paciņas dziedinošās dzīvsudraba iiedes, kas jau sen bija izgudrota Semjona Hotova glābšanai. Es zinu, ko mans priekšgājējs teica Semjonam, pasniegdams viņam ziedi:
«Semjon, kad būsi sešreiz ierīvējies, nomazgājies un atbrauc atkal. Vai dzirdi, Semjon?»
Semjons, zināms, klanījās un piesmakušā balsī pateicās. Paraudzīsim: pēc dienām desmit, divpadsmit Semjonam atkal noteikti jāparādās grāmatā. Paraudzīsim, paraudzīsim … Dūmi, lapas švīkst. Ak, nav, nav Semjona! Nav pēc desmit dienām, nav pēc divdesmit… Viņa vispār nav. Ak, nabaga Semjons Hotovs! Laikam jau nozuda marmora raibumam līdzīgie izsitumi, kā rītausmā nobāl zvaigznes, apžuva kondilomas. Un Semjons būs pagalam, nudien būs pagalam. Es šo Semjonu ar gumrfiu čūlām droši vien ieraudzīšu pie sevis pieņemšanā. Vai deguna skelets viņam vēl vesels? Un redzokji vai ir abi vienādi? … Nabaga Semjons!
Un te, lūk, nevis Semjons Hotovs, bet Ivans Karpovs. Kas tur sevišķs! Kāpēc gan lai nesaslimtu Ivans Karpovs? Jā, bet pagaidiet — kāpēc tad viņam izrakstīts kalomels ar piena cukuru nelielā devā?! Lūk, kāpēc: Ivanam Kar- povam ir divi gadi! Un viņam ir lues III Liktenīgais divnieks! Ivanu Karpovu atnesa izsitumiem nosētu, mātei klēpī sēdēdams, viņš atgaiņājās no ārsta stingrajām rokām. Viss skaidrs.
Es zinu, es noprotu, esmu sapratis, kur divgadīgajam puisēnam bijusi sākotnējā čūla, bez kuras nevarētu būt nekādas otrās stadijas. Tā bijusi mutē! Viņš to dabūjis no karotītes.
Māci mani, tālā nomale! Māci mani, lauku mājas klusums! Jā, daudz ko interesantu jaunam ārstam var pastāstīt vecā ambulance.
Pirms Ivana Karpova bija ieraksts;
«Avdotja Karpova, 30 gadu.»
Kas viņa ir? Ak jā, skaidrs. Tā ir Ivana māte. Tieši viņas rokās puisēns raudāja. Bet pēc Ivana Karpova: «Avdotja Karpova, 8 gadi.» Un kas tad šī? Māsa! Kalomels … Visa ģimene kopā. Ģimene. Un tajā trūkst tikai viena cilvēka — gadus trīsdesmit piecus, četrdesmit vecā Karpova.,. Un nav zināms, kā viņu sauc — par Sidoru vai Pjotru. Ak, tas nav svarīgi!
«… visudārgā laulātā draudzene… sliktā slimība —» sifils…»
Lūk, kur ir dokuments. Galvā rodas skaidrība. Jā, viņš droši vien pārbrauca no tās nolādētās frontes un «tad vis neatzinās», bet varbūt nemaz nezināja, ka viņam jāatzīstas. Viņš aizbrauca. Un tad sākās. Pēc Avdotjas — Marja, pēc Marjas — Ivans. Kopēja kāpostu bļoda, dvielis…
Te vēl viena ģimene. Un vēl. Āre, večuks, 70 gadu. Lues II. Večuks. Pie kā tas vainojams? Ne pie kā. Vainīga kopējā bļoda! Te nu cēlonis nav dzimumsakari, te ne. Viss ir skaidrs un gaišs. Tikpat gaišs kā decembra sākuma bālganā rītausma. Tātad es pie ambulances ierakstiem un lieliskajām vācu mācību grāmatām ar spilgtiem attēliem esmu nosēdējis visu savu vientuļo nakti.
Dodamies uz guļamistabu, es žāvājos un murmināju:
— Es ar šo slimību cīnīšos.
Lai ar slimību cīnītos, tā jāierauga. Un uz to ilgi nebija jāgaida. Uznāca kamanu ceļš, un gadījās, ka pie manis sabrauca pa simt cilvēkiem dienā. Diena atausa blāvi balta, bet beidzās ar melnu tumsu aiz logiem, un šajā tumsā noslēpumaini, ar klusu švīkstoņu izgaisa pēdējās kamanas.
Slimība parādījās manā priekšā daudzveidīga un viltīga. Te baltganu čūlu veidā pusaugu meitenes kaklā. Te kā kāju zobenveida izliekums. Te kā uzplēsti, ļengani pūšļi uz dzeltenīgām večas kājām. Te miklu papulu veidā uz ziedošas sievietes ķermeņa. Reizēm tā uzpūtīgi dižojās uz pieres kā Venēras vainaga pusloks. Atspoguļodamās bērnos, kam deguni bija kā kazaku segli, tā šķita sods par vecāku tumsonību. Turklāt dažreiz slimība paslīdēja garām, manis nepamanīta. Ak, es taču nācu tieši no skolas sola!
Un visu mācījos izprast pats ar savu prātu un vientulībā. Dažkārt slimība slēpās gan kaulos, gan arī smadzenēs.
Es daudz ko uzzināju.
— Toreiz likāt man ierīvēt.
— Ar melnu ziedi?
— Ar melnu ziedi, tētiņ, ar melnu …
— Krusteniski? Šodien — roku, rit — kāju?.
— Kā tad. Un kā gan tu, labdari, varēji uzzināt? (Glaimīgi.)
«Kā nu neuzzināt? Ak, kā gan var neuzzināt! Te tā ir — gumrna ..
— Ar slikto slimību esi slimojis?
— Vai jums prāts! Visā mūsu dzimtā nekas tāds nav dzirdēts.
— Ahā … Vai rīkle nav sāpējusi?
— Vai rīkle? Sāpēja gan. Viņgad.
— Ahā … Un Leontijs Leontjevics deva ziedi?
— Kā tad. Melnu kā darva.
— Slikti tu, tēvoc, esi ierīvējis to ziedi. Gaužām slikti!…
Es esmu izdāļājis neskaitāmus kilogramus pelēkas ziedes. Esmu izrakstījis daudz, daudz kālija jodita un izteicis daudz kvēlu vārdu. Dažus slimniekus pēc pirmajām sešām ierīvēšanās reizēm man izdevās dabūt vēlreiz pie sevis. Vairākiem izdevās, kaut arī lielākoties ne visā pilnībā, izdarīt vismaz pirmos iešļircinājumu kursus. Tomēr lielākā daļa aizplūda prom no manām rokām gluži kā smiltis smilšu pulkstenī, un es tos sniegos un tumsā nespēju sameklēt. Ak, es dabūju pārliecināties par to. ka šeit sifiliss tieši tāpēc bija bīstams, ka to neuzskatīja par bīstamu. Lūk, tāpēc jau es šo savu atmiņu sākumā arī pastāstīju par sievieti ar melnajām acīm. Un atcerējos viņu ar īsti sirsnīgu cienu tieši viņas baiļu dēļ. Taču viņa bija viena vienīgā!
Es kļuvu vīrišķīgs, kļuvu saspringts, reizēm drūms. Es sapņoju par to, ka, noteiktajam laikam beidzoties, atgriezīšos universitātes pilsētā un tur man kļūs vieglāk cīnīties.
Kādā no šādām drūmām dienām uz pieņemšanu ambulancē ienāca jauna un ļoti skaista sieviete. Rokās viņa nesa satīstītu mazuli, bet divi citi bērneli, pārāk lielajos velteņos kājām pinoties, klumpačodami ietuntuļoja viņai pakaļ, turēdamies pie zilajiem, no puskažociņa apakšmalas lejup plandošajiem brunčiem.